Psihodrāmā varam atrast citādāku personības teoriju skaidrojumu. J.L.Moreno uz cilvēka personību skatījās no lomu skatupunkta. Loma ir funkcionēšanas forma, ko indivīds ieņem noteiktā brīdī, reaģējot uz noteiktu situāciju, kurā iesaistītas citas personas vai objekti.

Cilvēki ir lomu matricas – pieņem un izspēlē lomas. Personība veidojas no izspēlētajām lomām ( “Self veidojas no lomām, lomas neizriet no Self”). Var uzskatīt, ka cilvēka psihe ir daudzskaitlīga, ne vienskaitlīga. Loma nav atdalāma no interpersonālā konteksta. Lomas ir dinamiskas – nāk klāt, iet prom, mainās.

No lomu teorijas viedokļa cilvēka attīstībā ir vairākas stadijas:

• embrionālā stadija – pirmā somatiskā loma (parazīts mātes ķermenī). Bērns un māte veido funkcionālu organisku vienību. Māte un bērns gatavojas dzemdībām, kur liela nozīme ir s faktoram,
• pirmais psihiskais visums. Cilvēks kopš piedzimšanas brīža darbojas somatiskajās lomās, pats to neapzinoties. Piemēram, ēdēja loma. Bērns neatšķir “Es” un “Tu”, uztverot māti, kā daļu no sevis. Vēlāk bērns sāk uztvert sevi kā pasaulei piederīgu, veidojot interakcionālu vienību ar māti. To Moreno uzskatīja par cilvēka sociālās attīstības matricu. Šīs stadijas laikā bērns sāk atdalīt objektus, beigās – sāk atšķirt apkārtējos cilvēkus un priekšmetus, sāk apjaust, ka māte ir kaut kas atšķirīgs.
• Otrais psihiskais visums parādās tad, kad bērns sāk uztvert pasauli, atšķirot realitāti no fantāzijām. Abstraktā domāšana – diferencējas runa un veidojas jēdzieni. Bērns iepazīstas ar lomām ( piem., profesionālām) vēl ilgi pirms pats spējīgs tajās darboties. Šajā periodā līdzās somatiskām un nediferencētām psihosomatiskām lomām parādās un priekšplānā iznāk psihiskās un sociālās lomas.
• Trešais visums. Cilvēks sāk pārdzīvot piederības sjūtu transpersonālajam. Parādās transcedentās lomas.

J.L. Moreno pirmos klīniskos novērojumus lomu dinamikā veica teātrī, vērojot konfliktus, ko piedzīvoja profesionālie aktieri, atveidojot savas lomas uz skatuves. Viņš ievēroja, ka aiz atveidotās lomas maskas pazib aktiera privātā personība. J.L. Moreno to nosauca par primāro lomas – personas konfliktu. Tas rada nopietnas problēmas aktierim kā personai uzveduma laikā, kā arī attiecībās ar kolēģiem.

Lomas nav izolētas, tās mēdz veidot klasterus. Klasteri bērnībā veidojas, apvienojoties attiecībām ar līdzīgu iedarbību (pozitīvu vai negatīvu). Vēlākos dzīves periodos klasteriem ir daudz sarežģītākas simboliskās saites.

Piemēram, bērna pārdzīvojumi, kas saistās ar ārējo varu un sabiedrības morāli, veido klasteru, ko Z. Freids nosauca par Super Ego. Psihodrāmas procesa laikā tiek izspēlēti vairāki cēlieni, kuros darbojas protagonists un “citi’’, kas bieži pieder vienam un tam pašam lomu klasteram ( vecāki, aprūpētāji, priekšnieki).

Literatūras avoti:
Moreno J.L. ‘’PSYCHODRAMA”, Vol.I, B.H., N.Y. 1977