Raksta autore: Mg. Sc. Sal. Ineta Vanaga – Sabiedrības veselības speciāliste un Veselības zinātņu maģistre. Apguvusi Psihodrāmas līdera kvalifikāciju (psihoterapijas speciālists psihodrāmā, sociometrijā un grupu psihoterapijā) Moreno Institūtā Latvijā.

Psihodrāma kā garīgais ceļš darbībā

Psihodrāma[1] (Psyche un Drama – dvēsele darbībā)  ir grupas psihoterapijas veids, kas norit mērķtiecīgi virzītā darbībā, iesaistot ķermeni, izpētot un risinot indivīda un/vai grupas problēmas. Tā ved cilvēku viņa iekšējā telpā, ļaujot to ar psihodramatiskas darbības palīdzību attēlot ārējā realitātē, iedzīvinot sen apspiestus notikumus, atsaucot tos apziņā, ļaujot apskatīt to dziļāko nozīmi, redzēt no malas, apzināt emocijas, kuras tajā brīdī tikušas apspiestas. Šos notikumus indivīdam palīdz dziedināt un piedzīvot jaunā sev nepieciešamā veidā un iznākumā, caur darbību atklājot savu dvēseles patiesību.

Psihodrāmai ir nozīmīga teorētiskā un tehniskā bāze. Psihodrāma ir atvērta, un tajā iespējams integrēt citas tehnikas un citus psihoterapijas veidus. Tā balstās uz vairākām teorijām, tostarp darbības teoriju (Moreno, 1969), lomu teoriju (Moreno, 1946) un spontanitātes (/spɒnˈteɪnɪəs/, spontaneous – brīvā griba) – radošuma teoriju (Moreno, 1946), Tele teoriju (Moreno, 1947),  kopā veidojot oriģinālu konceptuālu kopu. Psihodrāma ir radusies sarežģītā laika posmā (pagājušā gadsimta 20. gadi), un tās formulēšanai nepastāvēja atskaites punkts, pret ko salīdzināt veiktos novērojumus.

Psihodrāmā grupas vadītājs tiek saukts par režisoru, un tas aicina klientu (protogonistu) uz to, ka terapijas laikā ir iespējams viss, gan vecā notikuma izdzīvošana citā veidā, gan nākotnes modelēšana, gan trenēt alternatīvu uzvedību (surplus realitāte). Terapeitiskais darbs ļauj mazināt psihoemocionālu spriedzi, saņemt atbalstu, veidot Meta pozīciju, kad redzot notikumus no malas un ļaut psihē notikt dabiskajiem psihes, t. sk. emocionālā Es dziedināšanas procesiem. Psihodrāmas vadītājs stimulē klientu reaģēt un darboties radoši, spontāni, kreatīvi un atbilstoši realitātei nobriedušā veidā. Psihodrāmas pamatideja ir, ka, aktivizējot savu spontanitāti[2] un kreativitāti[3], ikviens var piedzīvot, interpretēt un attīstīt savas patības (par patību lasīt xxx. lpp) šķautnes un autentiskos aspektus (Oliphant, 2019). 

J.L. Moreno redzējums par Dievu sakņojas reliģijā, lai gan viņš auga stingrā katoļticībā un jūdaismā, tas nav saistīts ar kādu konkrētu reliģisku konfesiju vai reliģiju. tādēļ psihodrāma ir dziļa garīgā pieredze, ko katrs indivīds var pieredzēt, izrietot no savas pārliecības par Dievu un piederību kādai konkrētai reliģijai (Nolte, 2014).

1. Psihodrāmas dziļās saknes reliģijā
    1.1.J.L. Moreno filozofija, radot psihodrāmu

Psihodrāmas terapijas veidotājs Jēkabs Levijs Moreno (Jakob Levy Moreno, 1889-1974) dzimis  ebreju ģimenē. Viņam bija tuvas attiecības ar savu māti Paulīnu, kura dēlu audzināja Katoļu ticībā, savukārt tēvs audzināja dēlu jūdaismā. Tas, protams, ietekmēja J.L. Moreno pasaules redzējumu. Psihodrāmā atklājās J.L. Moreno atvērtais raksturs, kur satiekas visas reliģijas, un kur katrs pats var izvēlēties savu garīgo sistēmu, pēc kā vadīties. Lai gan J.L. Moreno sevi attīstīja zinātnes un medicīnas jomā, tomēr tam vienmēr paralēli bija garīgums, bez kura viņa racionālai pusei nebūtu iespējams pastāvēt. Viņš raksturoja Dievu kā radošu, mīlošu un zinātnisku. Tā kā J.L. Moreno ietekmējās no A. Einšteina uzskatiem par visuma uzbūvi, kurā Dievam ir liela loma, tad arī savā zinātniskajā filozofijā viņš iekļāva konceptu par Dieva apziņu (Blatner, 2000, Nolte, 2014).

J.L. Moreno apgalvoja, ka cilvēki ir ne tikai bioloģiskas, psiholoģiskas un sociālas būtnes, bet arī kosmiskas būtnes (Giacomucci, 2021). Pastāvot zinātniskai un garīgai pusei vienlaicīgi, rodas psihodrāma, kura attīstās joprojām līdz mūsdienām. Pie pirmā garīguma impulsa psihodrāmā, J. L. Moreno nonāca jau piecu gadu vecumā, kad rotaļājoties mājas pagalmā, kopā ar pārējiem bērniem, viņi nolēma spēlēt eņģeļus. Tā kā bija eņģeļi, tad radās nepieciešamība arī pēc Dieva. Tā kā visi bērni bija eņģeļi, tad kādam bija jākļūst par Dievu un to darīja pats, J.L. Moreno. Šo bērnības notikumu viņš atceras kā sākumu viņa filozofijai, kad Dieva tēls nonāk starp cilvēkiem un jebkurš, var mainīt lomu, un kļūt par transcendentālu būtni (Oliphant, 2019).

Atšķirībā no daudziem sava laika filozofiem J.L. Moreno nedalīja ne tikai reliģiozitāti pēc konfesijām, bet arī informācijas jomas, pie kurām tika strādāts, apgalvojot, ka pastāv vienprātība starp socioloģiju, psiholoģiju, psihiatriju, teoloģiju un filozofiju (Jakovina, 2017). Līdzīgi psihodrāmā, viņš strādāja arī ar dažādiem sociālajiem slāņiem un izglītības līmeņiem, dodoties gan uz skolām, cietumiem, kā arī vadot psihodrāmas sesijas prostitūtām. Šī iemesla dēļ J.L. Moreno guva lielu piekrišanu ne tikai psihiatrijas jomā, bet arī no eksistenciālās filozofijas un psiholoģijas jomām, kā arī garīguma un teoloģijas jomās (Howie, 2012).

Psihodrāmas filozofiskais pamats ir garīgums, kas nav saistīta ar konkrētu reliģisku doktrīnu vai konfesiju. Psihodrāma ir balstīta uz zinātnisku pieeju, apvienojot dažādas zinātnes jomas. Tā var būt lietderīga indivīdiem ar dažādām ticībām un reliģiskajām pārliecībām, un tā var palīdzēt indivīdiem apzināties un izprast savas garīgās vērtības, neatkarīgi no tā, kāda ir viņu reliģiskā pārliecība, sociālais slānis un/vai attīstības līmenis (Oliphant, 2019).

1.2. Cilvēks ir Dievs un “kā Dievs” J. L. Moreno filozofijā

Sākotnēji J.L. Moreno pievērsās aksiodrāmai (grieķu val. /αξιο/ vērtības, kas tiek uzskatītas par cienīgām), kur nodarbojās ar reliģiskajām, kultūras un ētikas vērtībām, pētot, kā cilvēks spēj piedzīvot un atklāt savas vērtības, sāka izmantot psihodrāmas darbības metodes. J.L. Moreno pārejot jau uz psihoemocionālo un fizisko līmeni, kā nākamo radīja pašu psihodrāmu  (Nolte, 2014).

J.L. Moreno teorijā Dievs ir spontanitāte un radošums, kas ir izplatīti visā Visumā. Visi indivīdi ir spējīgi piekļūt spontanitātei un būt radoši visā, ko viņi dara. Cilvēks ir gan Dievs, gan “Kā Dievs” (Godlike), Dievam līdzīgais, no Dieva vai tam ir Dieva daba (Godhead), J.L. Moreno aprakstījis savā darbā „Tēva vārdi”. Šajā darbā J.L. Moreno uzdod jautājumu: “kā gan viena lieta spēj radīt citu, otrajai neradot pirmo? Kā gan tēvs var radīt dēlu, dēlam neradot tēvu? Bez tēva nav dēla un bez dēla nav arī tēva”. Tikai tad, kad ir radusies dēla loma, vīrietis piedzīvo arī tēva lomu (Johnson, 1972, Nolte, 2014, Giacomucci, 2021). Pretēji vecajai derībai, kur Dievs rada cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības, J.L. Moreno apgalvo, ka Cilvēks ir radījis Dievu, pēc līdzības ar sevi:

“Tāpat kā beigas rada sākumu.

Es radīju pasauli, tātad – radīju sevi.
Es esmu radītājs,
Es esmu, lai radītu Vienīgi Tevi.
Es esmu bez vārda,
Esmu, lai būtu,
Es biju bez vārda,
Līdz Tu uzrunāji mani” (Johnson, 1972, Moreno, 1971).

J.L. Moreno uzskata, ka mēs visi šajā pasaulē esam Dievi un radītāji, tādejādi dodot mums lielu brīvību, un reizē arī milzīgu atbildību pašam par savu dzīvi (Moreno, J.L. 1945, Nolte, 2014).).

J.L. Moreno 1927. gadā uzstājās ar runu Starptautiskajā Psihodrāmas konferencē[4] ar vārdiem: “Rīkojies tā, kā vēl nekad neesi rīkojies, lai Tu būtu par to, kas Tu varētu būt. Kļūsti par savu iedvesmu, par savu autoru, izpildītāju, personīgo terapeitu un, visbeidzot, par savu Radītāju”.

Rakstot savu darbu “Tēva vārdi”, viņš arī apraksta, kā šis darbs, piedzīvojot izmainītu apziņas stāvokli ir radies. Katru rindu J.L. Moreno rakstījis no “Es” nevis Tu formas, tādejādi izjūtot, ka caur viņu iet Dieva vārdi. “Es esmu tēvs, Es esmu Tēvs dēlam, Tēvs savai mātei un savam tēvam, Esmu”, es esmu radītājs. Esmu Tēvs debesīm virs Tavas galvas un zemei, zem Tavām kājām”. Šo darbu rakstot, J.L. Moreno daudz domā par to, kas ir tas Es un Tu, un ka nav tāds Dievs tur augšā, jo viņš ir šeit lejā pie mums (Johnson, 1972).

Dievs izpaužas cilvēkā caur spontantitāti, un cilvēks kļūst Dievam līdzīgs, kad tam ir spontanitāte. Tā ir indivīda adekvāta reakcija uz jaunu situāciju un jauna adekvāta reakcija uz vecu situāciju (Moreno, 1964).

 

2. Kā psihodrāmā tiek atklāts garīgums

2.1. Spontanitāte ir Dieva izpausme caur cilvēku

Pēc J.L. Moreno domām spontanitāte ir arī tā, kas parāda, ka Dievs ir starp mums. Viņš lasot Bībeles tekstus par pasaules rašanos, apdomājot par to, ka Dievs radīja pasauli sešās dienās, bet septītajā dienā viņš nedevās atpūsties. Septītajā dienā Dievs aplūkojot to, ko bija radījis, redzēja, ka visi ir vienādi, tāpēc šajā dienā Dievs iedeva katram cilvēkiem spontanitāti un brīvo gribu. Brīvā griba tika dota, lai varētu mainīt pilnīgi visu, kas neapmierina, no jau iepriekš radītā, un tādā veidā cilvēks kļūst “Kā Dievs”, jo var arī pats tagad radīt. Dievs rada cilvēku un iedod viņam radīšanas spējas, lai tas kļūtu Dievam līdzīgs. Ja reliģijā, cilvēks vēršas pie Dieva un jautā, kāpēc Dievs ir radījis viņam ciešanas, tad psihodrāmā, kā reliģiskā filozofijā balstītai psihoterapijai, Dievs ir starp mums, un tāpēc atbildība par notiekošo arī ir starp mums, satiekoties un esot attiecībās. Patiesa satikšanās ir tieša tikšanās ar Dievu – attiecības vienam ar otru ir tikšanās ar Dievu. Līdz ar to  rodas vienādojums 1+1=3, kur, starp diviem indivīdiem tikšanās laikā, ienāk Dievs, un attiecībās, vienam ar otru līdzdarbojoties, iegūst abi (Giacomucci, 2021).

1.attēls. Psihodrāmas simbols.

Psihodrāmas simbols, simbolizē satikšanos starp diviem cilvēkiem un Dievu, ir viena līnija kopā ar otru līniju, izveidojot trešo, kas ir Dieva telpa katrā patiesā satikšanās reizē, kas kļūst lielāka par pašiem, kad tie satiekas (Giacomucci, 2021).

Dievs ir cilvēks, un mainot savu iekšējo pasauli, mainās apkārtējie. Lai gan mēs nevaram mainīt citu cilvēku, mēs varam mainīt sevi un savas lomas, un tad otrs nevar palikt nemainīgs, ja atrodas vienā un tajā pašā sistēmā. Tātad, jo vairāk mēs varam attīstīt plašu lomu repertuāru, jo vairāk mums ir iespēja pārvaldīt sevi un savu vidi. Esot savstarpējās pozitīvās attiecībās, caur šīm attiecībām un pieredzi, mēs varam kļūt par to, kas esam. Dievs ir cilvēks, jo rada apkārtējo pasauli. Un kad šī patiesā tikšanās ir notikusi, tad ir brīdis, kad Tele[5] var notikt (Moreno, 1946).

2.2 Tele, kā Dieva saziņas līdzeklis vienam ar otru

Tele (τῆλε – têle, tāle, saziņa caur attālumu)  notiek, kad Dievs ienāk attiecībās, un kad Dievs ir kaut kas vairāk par vārdiem, tas ir tas, kad viens otru jūtam un veidojas savienošanās un ja esam patiesi, atklāti un uztveram otru bez stereotipiem, pārnesēm un ilūzijām (Moreno, 1954).

Pēc J.L. Moreno domām Tele ir faktors, kurš ietekmē sociālo konfigurāciju nejaušību līmenī. Tā ir kā abpusējā patiesa saziņa, bez vārdiem vienam otru patiesi jūtot. Empātija ir neatņemama Tele daļa, kā otra cilvēka vai situācijas jušana, spēja tieši uztvert otra domas un otra rīcības motīvus. Tele dod spēju ar īpašu iekšējo atklāsmju (insaita) palīdzību saprast citu cilvēku, spēju tieši uztvert citu un just viņu. Tā izpaužas kā momentāna neverbāla saskarsme, neapzināta savstarpēja pievilkšanās (piemēram, kad psihodrāmas sesijā protagonists izvēlas vīrieti sava tēva lomai, bet konkrētā persona jau iepriekš “zina”, ka izvēlēsies tieši viņu. Tele ir svarīgs grupas darba faktors, jo tas palīdz cilvēkiem saprast savu intuīciju, jūtas un atšķirt, un ieraudzīt savas pārneses dinamiku (Moreno, 1954).

Tele ir patstāvīgi notiekošs process starp indivīdiem, kad viens no otra uztver otras personas sajūtu reakcijas, tā ir līdzīga kā empātija, tomēr dziļāka pret otra cilvēka iekšējo pasauli. Pastāvīga un veselīga ir divvirzienu tele, kas iekļauj sevī empātiju,  siltumu, atbalstu, uzmanību, saprašanu un pieņemšanu (Moreno, 1954).

Tele darbojas, kad indivīdā ir mīlestības aspekts un kad indivīds no visas sirds vēl otram labu. Tele ir tad, kad grupā lietas notiek bez vārdiem, visi jūt, bet nespēj paskaidrot, kas tas ir, kad grupā ir jūtama spēcīga enerģija. Runājot par konkrētu tēmu grupā, tās dalībniekus pārņem kāda konkrēta sajūta, vai tieši otrādi, nerunājot par kādu tēmu, to noklusējot vai no tās izvairoties, visi jūt, ka kaut kas tiek noklusēts. Enerģija, ko nevar izskaidrot, fiziskas sajūtas, kas notiek neatkarīgi no apstākļiem – piemēram, runājot par nāvi, visiem kļūst aukstas kājas (Moreno, 1969).

Pārnese ir izkropļota Tele forma, patoloģiska “salauzta” Tele, kad notiekošais tiek interpretēts nepareizi, kad vienam dalībniekam liekas reāls, bet tas, kas patiesībā neeksistē vai nav. Dalībnieks var pieņemt kādu domu par citu cilvēku, piemēram, jūtot, lielu savstarpēju saikni, vai, ka otru labi saprot, bet otrs, savukārt, var tā nejusties un tā var būt nepatiesība (Moreno, 1954).

Šeit, līdzīgi kā Dievs no debesīm nonāk pie cilvēka, Lucifers no elles, atnāk uz zemes  ar patoloģiskas Teles palīdzību. Lucifers bija tik skaists, ka spēj savaldzināt ikvienu, līdzīgi arī salauztā Tele ir Lucifera elle uz zemes virsas, kad cilvēks pats savaldzinās savā taisnībā un savos maldos. Patoloģiska Tele ir tā, kas  balstās uz maldiem, ir nepārbaudīta. Tāpēc vienīgais veids kā uzlabot Teli ir pārbaudīt, jautāt, komunicēt:  “es jūtos par Tevi tā, vai arī Tu tā jūties par sevi?” (Moreno, 1954).

Lomu maiņas pielietošana psihoterapijā, ļauj trenēt spēju izprast un redzēt vienam otra perspektīvu, sajust un identificēties ar otra cilvēka skatījuma prizmu. Tā ļauj pašam sevi redzēt cita acīm, vai no malas (Davis, 2017). Tādā veidā lomu maiņa palīdz izkopt empātijas spējas un “salabot” patoloģisko Tele.

2.3. Garīguma dimensija psihodrāmā

Cilvēka dievišķais stāvoklis ir spontanitāte, kad tā ar kreativitātes palīdzību rada un veido kaut ko jaunu. Taču spontanitāte kļūst par spēju radīt tikai tad, kad Dievs ir klātesošos (Moreno, 1953). Jo cilvēks ir spontānāks, jo kreatīvāks viņš ir. Tā var būt jauna, adekvāta reakcija ierastā vai negaidītā situācijā, tas varbūt cits rīcības veids, kā arī situācija, kad tiek radīts kaut kas jauns. Cilvēks piedzimts spontāns, viņa pirmais un lielākais spontanitātes akts ir viņa piedzimšana – neviens nenoteiks, kad bērns vēlēsies piedzimt, viņš dzimšanas laiku izvēlas pats, kā arī katras dzemdības ir unikālas un atšķirīgas. Bērni ir spontāni, bet kļūstot vecākiem, viņu spontanitāte, līdz ar to arī dievišķums, samazinās. Psihodrāmas mērķis ir mazināt trauksmi, kas mazina kreativitāti, un atmodināt cilvēkā spontanitāti, lai viņš būtu kreatīvs un radošs. Iesildīšanās process, kas notiek psihodrāmā pirms tēmas atklāšanas darbībā, atmodina šo spontanitāti. Tā var būt fiziska iesildīšanās, runāšana par šo tēmu, iztēles vingrinājumi un emocionāla iesildīšanās, kas gatavo cilvēku tēmas izstrādei (Giacomucci, 2021, Clayton, L, 1977).

Indivīdam nonākot šajā dievišķajā spontanitātes stāvoklī, viņš tiek vests pie radīšanas akta –tiek radīti jauni darbi, psihodrāmas terapijā, tiek izreaģēta situācija un radīti jauni rīcības paterni. Šis process, kas ir radīšanas akts materiālā un nemateriālajā dzīvē, mūs pielīdzina Dievam. Procesa rezultātā rodas jauni darbi, teorijas, situācijas, citi procesi un produkti. Dievs rada caur cilvēku (Moreno, 2019).

J.L. Moreno pieeja dievībai un garam ir saistīta ar došanos pasaulē, kas nepārtraukti ir tapšanas stāvoklī. Ļaujoties spontanitātei, kas rodas tagadnes brīdī, cilvēks kļūst Dievs, un reizē arī spontanitāte ir Dieva dzīvais gars: “Dievs ir Būtne, kas spēj izsaukt spontanitātes maksimumu, un Viņš ir Būtne, kuras spontanitāte ir kļuvusi par visu radošumu.” J.L. Moreno filozofijā ir divi Dievi, spontanitāte un spontānais Dievs, kurš spēj izsaukt vislielāko spontanitāti. Šis Dievs ir noslēpums, kas vēl jāatrisina, dimensija, kurā, pēc viņa domām, pastāv garīgā pasaule ar dieviem uz dažādām planētām, un kosmoss, kurā dzīvo dažādas būtnes. Un radītājs ir klātesošs visur un nav atdalāms no katras darbības, domas un jūtas (Moreno, 1953, Giacomucci, 2021).

Kad indivīds ir pilns ar dusmām, tad tam ir ļoti grūti būt kontaktā ar savu garīgumu, tad nejūt Dieva klātbūtni, tomēr tas ir mums līdzās. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc jāstrādā ar savām dusmām, jāatbrīvo tās, un tad var veidot kontaktu ar augstāko spēku. J.L. Moreno savā ticībā bija brīvs. Arī turpmākie psihodrāmas garīgās pieejas attīstītājas kā K. Millere ( Connie Miller), K. Hudgins,  (Kate Hudgins), N. Wintere (Natalie Winter)  un S. Arona (Susan Aaron) aicina izveidot savu personīgo uzskatu sistēmu attiecībā uz reliģiozitāti un garīgumu. Garīgums mīt sirdī un to nevar sajust, ja dusmas vai kādas citas nepazinātas emocijas to aizēno (Giacomucci, 2021).

2.4. Lomu teorijas un garīgās lomas

Psihodrāmas pamats ir J.L. Moreno personības teorija, ko sauc par lomu teoriju[6]. Lomas veido patību (self)[7] un patība izpaužas caur lomām, bet pati tās neveido, t.i. caur lomām var atklāt patību, bet patība bez lomām nevar izpausties (2.att)  (Moreno, 1946).

2. attēls. Patība un trīs lomu veidi (Moreno lomu teorija)

J.L. Moreno lomu teorijā pamatā ir 3 veidu lomas: somatiskās, sociālās un psihodramatiskās (Moreno, 1946), un kā pēdējā ceturtā lomu kategorija nākusi klāt kā trascendetālās, jeb garīgās lomas (Clayton,1975), kas tiek izcelta kā ceturtā lomu kategorija (Winters, 2000).

J.L. Moreno lomu definē kā funkcionālu formu, ko indivīds iegūst konkrētajā brīdī, kad reaģē uz konkrētu situāciju, kurā ir iesaistītas citas personas vai objekti (Fürst, 2020). Pirmais lomu veids, kas veido patību ir somatiskās lomas, kuras izriet no ķermeņa vajadzībām, fizioloģijas un ķermeņa funkcijām (ēdājs, dzērājs, gājējs, gulētājs), un tās ir kopīgas visiem cilvēkiem.

Otrais lomu veids ir sociālās lomas, ko cilvēks izdzīvo dzīves laikā, mijiedarbojoties ar apkārtējiem. Šīs lomas nosaka kultūra un tās ir iemācītās ģimenē. Katra loma ir individuāla, jo tā satur pagātnes pieredzi. Jāatzīmē, ka kolektīvā līmenī tās ir kopīgas (bērns, darbinieks, draugs, cietumnieks).

Trešais lomu veids ir psihodramatsikās lomas vai psihiskās lomas. Šī lomas ir tās, kuras katrs  piedzīvo individuālajā psihes līmenī (jūtīgais, jukušais, gudrais, dusmīgais), un ko cilvēks spēj iedomāties (Dievu, eņģeļi, fejas). Reālās un nereālās psihodramatiskās lomas J.L. Moreno iekļāva pie garīgajām (transcendentālajām) lomām. Dieva un garīguma dimensijas J.L. Moreno uzskatīja kā psihisko lomu izpausmi. Ar garīgajām lomām varēja tikties un saņemt no tām atbildes psihodrāmas vai monodrāmas laikā. (Moreno, 1946/1961, Jakovina, 2017).   Psihodramatisko lomu raksturs atļauj protogonistam brīvību būt par Dievu, eņģeli, garu vai kādu citu garīgās pasaules būtni, tad, kad tas ir nepieciešamas. Šis lomu veids, kas balstās uz iztēli un attīstību, psihodrāmas terapijas laikā, piedzīvojot identificēšanos ar lomu, lomu maiņu, dubultošanu un spoguļošanu, veicina indivīda garīgo izaugsmi un viņa iekšējās atklāsmes. Šīs lomas psihoterapijas un dzīves laikā palīdz mainīties un garīgi augt, paplašinot indivīda sociālās lomas, piemēram, iedvesmota rakstnieka, dziļa psihoterapeita, dāsna palīga, apzinīga darba devēja lomas utt.. Tas darbojas arī individuālā līmenī, kad no tā, kurš nespēj just notiek transformācija, uz to, kurš spēj piedzīvot pilnu emociju gammu un izjust spēcīgas jūtas, vai no tā, kurš iestrēdzis materiālajā pasaulē, transformējas uz garīgā cilvēka lomu (Moreno, 1946).

Jo bagātāka ir indivīda lomu krātuve, jo bagātāka ir viņa personība un spēja atrisināt dažāda veida situācijas. Savukārt, ja cilvēkam ir mazāk attīstītu lomu apjoms, tam iestrēgstot kādā lomā, veidojas pataloģija – piemēra, ēdāja loma ir katram, bet tajā iestrēgstot, cilvēks sirgst ar ēšanas traucējumiem. Kā arī, ir mazāka amplitūda ar reakcijas veidiem un spēju mainīties atbilstoši situācijai, piemēram, darbā ir tikai prasīgā priekšnieka loma, bet var būt plašāks spektrs, kā atbalstošs, savu komandu uz mērķi vadošs, priekšnieks (Moreno, 1946). Iekļaujot lomas personības attīstības teoriju pētījumos, iespējams pētīt personības izmaiņas un attīstību (Fürst, 2020).

2.4.1. Garīgās jeb Transcendentālas lomas

Cilvēka attīstība sastāv no vairākiem posmiem, kuros svarīgu vietu ieņem lomas. Indivīdam piedzimstot, sākotnēji ir izteiktas somatiskās lomas nākamajā fāzē bērna patība sāk atdalīties no aprūpētāja. Pieredzes un rīcības procesā, drošības sajūtas dēļ, bērns eksperimentē ar psihiskām un sociālajām lomām, attīstās esošās un rodas jaunas sociālās un psihiskās lomas. Tad bērns integrē radušos identitāti, veido savu pasaules uzskatu sistēmu, mācās atpazīt un saprast sevi un citus. Visi trīs posmi attīstās indivīdā, viņa attiecību rezultātā mijiedarbojoties ar citiem indivīdiem. Šajā procesā notiek garīgā izaugsme no fiziskajām lomām, ko attīsta apbilstoši vecumam, uz  psihiskajām lomām. Cilvēkam pieaugot no tā, ko var pieredzēt ar maņām (materiālā pasaule), sāk paralēli rasties tā joma, ko var tikai iedomāties – psihodramatiskās lomas, kas ir plašākas un dominējošākas nekā sociālās lomu joma (Moreno, 1946). Dievs ir kaut kas tāds, ko neviens nav saticis realitāte, bet pieņem, kas tas pastāv.

J.L. Moreno aprakstot psihodramatiskās lomas, min tās, kas attiecas uz paša psihi (jūtīgais, gudrais, redzošais) un transcendentālās lomas, kas attiecas uz garīgajām lomām (Dievs, enģeļi, augstākais spēks). Transcendentālās, jeb garīgās lomas pieder trešajai lomu kategorijai, bet vēlāk autori jau izceļ ceturto lomu kategoriju (3.att.) (Winter 2000).

 

3.attēls. Lomu veidi un to attīstība dzīves laikā.

Natālija Wintere  (Natalie Winters) 2000. gadā publicē darbu, kurā min lomas, kuras saistās ar garīgumu:  izdomātājs (The imaginer), loma, kas palīdz iztēloties. Tā ir atslēga uz kreativitāti, formējot mentālos, sensorus un intuitīvos attēlus tam, kas šobrīd nav un vēl nav pieredzēts. Mediātors (The Mediator) tas, kurš saņem informāciju no kosmosa un nodod to tālāk citiem. Atcerētājs (The rememberer) tas, kurš atceras dabiskos ķermeņa ciklus, bērnības atmiņas. Uztvērējs (The receiver) tas, kas palīdz uztvert to, ko Visums ir mums sagādājis. Devējs (The giver) tas, kas dod no mīlestības un vēlmes dot. Mākslinieks (The artist) tas, kas strādā saskaņā ar savu augstāko es. Čenelists (The channeler) kas ļauj izpausties tīri bez projekcijām un pārneses. Ticošais (The beliver) loma, kas tic un pieņem garīguma dabu, patieso dabu, uzticību un pārliecību.  Lūdzējs (The Prayer) loma, kas ir kontaktā ar svēto (Winters, 2000).

Nobeigums

J.L. Moreno gan Dievu ved pie cilvēkiem, gan arī neticīgos var vest pie Dieva, kā brīva no konfesijām un reliģijas, jo tas neatrodas debesīs un nav pārāks, bet gan tas ir šeit tepat lejā starp mums, un ikvienam ir iespēja caur spontantiāti un kreativitāti to izpaust.

Kaut arī J. L. Moreno redzējums par Dievu  sakņojas reliģijā, tas nav saistīts ar kādu reliģisku konfesiju vai reliģiju, jo pati psihodrāma ir dziļa garīgā pieredze, ko katrs indivīds var pieredzēt, izejot no savas pārliecības par Dievu un piederību kādai konkrētai reliģijai.

Psihodrāma ir balstīta uz zinātnisku pieeju, apvienojot dažādas zinātnes jomas. Tā var būt lietderīga indivīdiem ar dažādām ticībām un reliģiskajām pārliecībām, un tā var palīdzēt indivīdiem apzināties un izprast savas garīgās vērtības, neatkarīgi no tā, kāda ir viņu reliģiskā pārliecība, sociālais slānis un/vai attīstības līmenis.

Cilvēks ir gan Dievs, gan Dievam līdzīgais, kad tas izpauž sevi spontānā un adekvātā rīcībā, radot jaunus rīcības paternus, jaunas lietas, domas un priekšmetus, tas kļūst tādā veidā par radītāju.

Tele ir patstāvīgi notiekošs process starp indivīdiem, kad viens no otra uztver otras personas sajūtu reakcijas, tā ir līdzīga kā empātija, tomēr dziļāka pret otra cilvēka iekšējo pasauli.

Psihodramatiskās lomas var sadalīt divos virzienus, viens, kas attiecas uz paša psihi (jūtīgais, gudrais, redzošais), un otrs, ietver  transcendentālās lomas, kas attiecas uz garīgajām lomām (Dievs, eņģeļi, augstākais spēks).

Transcendentālās lomas ļauj izpaust savu patību garīgajā jomā un psihodrāma ļauj darboties dažādos Meta līmeņos mainot lomas ar augstākām būtnēm, un ļauj pieredzēt Dieva lomu savā dzīvē.

Psihodrāma ir kā ceļojums, kuru indivīds veic kopā ar grupu un gida pavadībā. Šī ceļojuma laikā ir iespēja piedzīvot patiesu satikšanos ar sevi, savām lomām, sapņiem un atšķetināt ilūziju no “šeit un tagad”, piedzīvot patiesu satikšanos ar citiem grupas dalībniekiem, tādejādi apzinoties un atbrīvojoties no savām pārnesēm un pilnveidot prasmi veidot patiesas attiecības, tādejādi, iespējams salabojot vecos paternus vai tos pilnībā aizstājot ar konstruktīviem risinājumiem. Psihodrāmas ceļojums vijas cauri fiziskai dimensijai, emocionālajai dimensijai, psihosociālai dimensijai un garīgajai dimensijai. Piedzīvojumi, pārdzīvojumi un jaunatklājumi ir garantēti katrā no dimensijām.

 

Terminu skaidrojums

Aksiodrāma (Aksiodrama) – psihodrāmas veids, kurā uzmanība ir pievērsta sociāli ētisku vērtību izpētei.  Aksiodrāmas mērķis – ļaut cilvēkam parādīt savu patieso Es, neslēpjoties aiz maskām vai kādas lomas. Aksiodrāma ir pirmais posms Sociodrāmas un Psihodrāmas attīstībā.

Kreativitāte (Creativity) –  spēja radīt kaut ko jaunu, neparastu, oriģinālu,  īpaša radošās domāšanas daudzveidība, augsti attīstīta iztēle, atvērtība jaunai dzīves pieredzei, neatkarība, elastība, dinamiskums, oriģinalitāte, personības savdabīgums, drosme u.c.,  spēja produktīvi darboties situācijās ar augstu nenoteiktības pakāpi.

Insaits (Insight) – atskārsme, atklāsme, pēkšņa problēmas risinājuma izpratne. 

Spontanitāte (Spontaneity)  – process vai notikums, bez ārējās ietekmes, brīvas gribas rezultātā. Veselīga spontanitāte ir adekvāta rīcība, neveselīga spontantāti biežāk redzama kā impulsivitāte.

Surpusrealitāte (Surplus reality) – virsrealitāte, tehnika, ar kuras palīdzību protogonits piedzīvo kādu notikušu notikumu jaunā, neierastā veidā, vai piedzīvo nākotnes gaidāmo notikumu sev vēlamā, adekvātā veidā.

Pārnese (Transmission) – pārnese jeb transference – neapzināta domu, uzvedības un attieksmju, kas piedzīvotas pagātnē, attiecināšana uz citiem cilvēkiem tagadnē.

Psihodramatiskas darbībasn (Psychodramatic Actions)  – psihodrāmas terapijas laikā pielietojamas metodes kā lomu maiņa, skats no malas, dalīšanās, iekšējais monologs un dažādas darbības, kurās iesaistīs ir ķermenis.

Protogonists (Protagonist) – psihodrāmas terapijas sesijas galvenais grupas dalībnieks, caur kuru grupa skata kāda procesu un tas risina savus iekšējos konfliktus.

Tele (Tele)- spēja ar īpaša insaita palīdzību saprast citu cilvēku, spēju tieši uztvert citu un just viņu. Tā izpaužas kā momentāna neverbāla saskarsme. 

Transcendentāls (Transcendental) – tāds, kas eksistē ārpus sajūtu, apziņas, pieredzes jomas, aiz galīgās, empīriskās pasaules robežām.

 

Izmantotā literatūra

Blatner, A. (2000). Foundations of Psychodrama: History, Theory, and Practice. New York. Springer.

Jakovina, I. Ž & Jakovina, T. (2017). Role theory and role analysis in psychodrama: A contribution to sociology. Social Ecology: Journal for Environmental Thought and Sociological Research, 26(3). DOI 10.17234 /SocEkol.26.3.5

Winters, N. (2000). The psychospiritual in psychodrama: A fourth role category. The International Journal of Action Methods, 52(4), 163-171

Miller, C. (2007). Psychodrama, spirituality and Souldrama. C. Baim, J. Burmeister, & M. Maciel (Ed.), Psychodrama: Advances in theory and practice. London: Routledge.

Miller, C. (2013). Integrating two models for the treatment of addictions: Souldrama and 12- step recovery in action. Journal Of Groups In Addiction & Recovery, 8(2), 81-111

Hudgins, M. K. (2002). Experiential treatment for PTSD The Therapeutic Spiral Model. New York: Springer.

Howie, P. C (2012). Philosophy of Life: J. L. Moreno’s Revolutionary Philosophical Underpinnings of Psychodrama, and Group Psychotherapy.  The Journal of the Eastern Group Psychotherapy Society, 36(2), 135-146.

Davis, J. L., & Love, T. P. (2017). Self-in-Self, Mind-in-Mind, Heart-in-Heart: The Future of Role-Taking, Perspective Taking, and Empathy. Advances in Group Processes, 34, 151–174. https://doi.org/10.1108/S0882-614520170000034007

Giacomucci, S. (2021). Social Work Philosophy Encounters Morenean Philosophy. In: Social Work, Sociometry, and Psychodrama. Psychodrama in Counselling, Coaching and Education, vol 1. Springer, Singapore. https://doi.org/10.1007/978-981-33-6342-7_4

Clayton, L. (1975). The personality theory of J. L. Moreno, Group Psychotherapy & Psychodrama, 28, 144-151.

Clayton L (1977). A rating-scale of role warm-up in psychodrama, Group Psychotherapy, Psychodrama & Sociometry, 30, 18-36.

Moreno, J. L. (1945). Who shall survive: Foundations of sociometry, group psychotherapy and sociodrama. New York: Beacon House.

Moreno, J. L. (1946). Psychodrama volume 1. Beacon, NY: Beacon House Press.

Moreno, J. L. (1947). The theatre of spontaneity. Beacon House.

Moreno, J. L. (1955). Preludes to my autobiography, New York: Beacon House.

Moreno, J. L. (1955). Theory of Spontaneity-Creativity. Sociometry, 18(4), 105–118. https://doi.org/10.2307/2785848

Moreno, J. L. & Moreno, Z. T. (1969). Psychodrama third volume. New York: Beacon House.

MORENO J. L. (1961). The role concept, a bridge between psychiatry and sociology. The American journal of psychiatry, 118, 518–523. https://doi.org/10.1176/ajp.118.6.518

Moreno, J. L. (1971). Words of the Father. New York: Beacon House

Moreno, J. L. (2019). In E. Schreiber, S. Kelley, & S. Giacomucci, (Eds.), The autobiography of a genius. United Kingdom: North West Psychodrama Association.

Johnson P. E. (1972). Healer of the mind;: A psychiatrist’s search for faith. The Religion of God-Father. JACOB L. MORENO, Abingdon Press. Nashville, T. N.

Fürst, J. (2020). Role development in psychodrama training—Findings and challenges. Z Psychodrama Soziom 19 (1), 239–253. https://doi.org/10.1007/s11620-020-00574-w

Moreno J.L. (1954). Transference countertransference and tele: their relation to group research and group psychotherapy. Group Psychotherapy. New York: Beacon House.

Moreno, J. L. & Moreno, Z. T. (1975). Psychodrama, second volume. New York: Beacon House.

Oliphant, D. (2019). Exploring J.L. Moreno’s spirituality and theology. Australian and Aotearoa New Zealand Psychodrama Association Journal, (28), 11–20. https://search.informit.org/doi/10.3316/informit.006279329940465

Nolte, J. (2014). The Philosophy, Theory and Methods of J. L. MorenoThe Man Who Tried to Become God. Routledge

[1] Psihodrāmas vārds ir cēlies no diviem grieķu vārdiem: Psyche un Drama. Psyche: (/ˈsaɪkiː/; Grieķu: Ψυχή, Romiešu: Psukhḗ Antīkā grieķu: [psyːkʰɛ̌ː]; Izruna grieķu valoā: [psiˈçi]) ir grieķu dvēseles dieviete un attēlot ar tauriņa spārniem. Psyche nozīmē dvēsele, garīgais stāvoklis vai psihiskais dzīves līmenis. Drama: ,/ˈdrɑːmə/ kas nozīmē “darbību” vai “notikumu”, aktivitāti. Psihodrāma nozīmē “garīgās dzīves notikumi” vai “garīgās darbības” vai izplatītākais apzīmējums “dvēsele darbībā”.

[2] Spontanitāte – /spɒnˈteɪnɪəs/, spontaneous, cēlies no latīņu vārda –  sponte, kas nozīmē – brīvā griba. Process vai notikums, bez ārējās ietekmes, brīvas gribas rezultātā. Veselīga spontanitāte un kreativitāte ir kā vienmēr līdzpāstāvoši procesi, bet tas nav viens un tas pats (Moreno, J. L. 1955).

[3] Kreativitāte –  Latīņu valoda /creātus, creā, creāre/ – taisīt, radīt, kas ir radošums, spēja radīt  jaunas idejas vai jaunas lietas

[4] J.L. Moreno 1926.gadā emigrē uz ASV un tur rīko Starptautiskās Psihodrāmas konfereces. No 1942.gada rīko Amerikas Grupu psihoterapijas un psihodrāmas asociācija, ko dibināja J. L. Moreno.

[5] Tele – Sengrieķu īpašības vārds τῆλε – têle, tāle, saziņa caur attālumu, tālu; lieto, lai apzīmētu tālas distances komunikācijas līdzekļus, saziņa caur attālumu.

[6] 1946. gadā, J. L. Moreno nāk klajā ar lomu konceptu, un skaidro, loma (role) nācis no Latīņu vārda rotula, kas nozīmē – rullītis, kas sastāv no garas un šauras rakstāmmateriāla loksnes, uz kura senajā Grieķijā un Romā rakstīja aktieriem tekstus (Moreno,1946).

[7] Patība ir kaut kas tāds, ko indivīds izpauž caur lomām, piedzīvojot, izspēlējot un attīstot tās dzīves laikā. Jo vairāk lomu tiek piedzīvots, jo vairāk un plašāk patība var izpausties.