Alfabētiskā secībā sakārtoti termini, kurus izmanto psihodrāmā, sociometreijā un grupu psihoterapijā.

AKSIODRĀMA – psihodrāmas veids, kurā uzmanība ir pievērsta sociāli ētisku vērtību izpētei. J.L.Moreno radīja Aksiodrāmu darbam ar Kultūras konserviem. Aksiodrāmas mērķis – ļaut cilvēkam parādīt savu patieso Es, neslēpjoties aiz maskām vai kādas lomas. Aksiodrāma ir pirmais posms Sociodrāmas un Psihodrāmas attīstībā.

DARBĪBA vai DRAMATISKĀ DARBĪBA, IZSPĒLĒŠANA (Action vai Enactment). Tā psihodrāmas sesijas daļa, kurā pēc apspriešanas kāda situācija vai konflikts tiek izpētīta uz skatuves vai kādā citā darbības telpā. Dalībniekiem tiek piedāvāts daramatiskā formā attēlot, izdzīvot viņu dzīves situācijas vai tās tikšanās un konfliktus, kuri eksistē fantāzijā vai pagātnē. Protagonistam palīdz noskaidrot un izstrādāt nostādnes un jūtas, kuras izsaukusi kāda situācija vai konflikts, neskatoties uz to vai tā ir par pagātni, tagadni vai nākotni. Darbība notiek tikai pēc iesildīšanās, pēc darbības seko pēcdarbība – šeringa, dalīšanās periods. J.L.Moreno uzskatīja, ka tad, kad protogonists no jauna pārdzīvo kādu situāciju, tas ved ne tikai pie insaita (atklāsmes), bet rada arī nepieciešamo distanci starp cilvēku un notikumu, uz kuru skatoties otrreiz, tas zaudē savu emocionālo intensitāti.

DALĪŠANĀS (ŠERINGS).  Pēc psihodramatiskās darbības, grupas dalībnieki tiek aicināti dalīties savās sajūtās par piedzīvoto un pašpieredzē. Dalīšanās izslēdz interpretāciju, paskaidrojumus un padomu došanu. Dalīšanās posms grupas dalībniekiem palīdz labāk apzināties ar kurām lomām vai grupas dalībniekiem viņi vairāk identificējas. Šī procesa rezultātā var notikt insaits vai rasties jaunas psihodrāmas.

DIREKTORS. Tā psihodrāmā un sociometrijā sauc psihoterapeitu vai vadītāju. Attīstot psihodrāmas tehnikas, J.L. Moreno lietoja teātra terminus. Dotais vārds dod priekšstatu par cilvēka lomu un funkciju, kurš grupai nodrošina drošu vidi, kurā var pētīt dzīves situācijas. Direktors atbild par grupu, vada psihoteapeitisko sesiju balstoties uz psihodrāmas noteikumiem un tehnikām, nodrošina nepieciešamo terapeitiskā darba turpinājumu. Direktora loma psihodrāmā ir aktīvāka un direktīvākā, kā psihoanalītiķa loma, jo direktors, piemēram, cenšas pēc iespējas minimizēt pārneses procesu.

DUBULTNIEKS (ALTER EGO, IEKŠĒJĀ BALSS). Cilvēks, kurš spēlē lomu vai kādu protagonista lomas aspektu. Protagonistam dažreiz nepieciešams cilvēks, kuš viņu aizvieto, kurš spēlē viņa lomu, veicot “dubultošanu”. Par dubultnieku var būt speciāli sagatavots terapeits, gan cits grupas loceklis. Piemēram, dubultienk tiek aicināts palīdzēt, izteikt dusmas,  kuras pats protagonists nevar izteikt. Dubultošanas procesa laikā protogonistis iesilst šim procesam līdz spēj pats patstāvīgi izteikt savas jūtas. Tad dubultnieka atbalsts vairāk nav nepieciešams.

“In situ”. J.L.Moreno uzskatīja, ka ar konfliktu vai kādu situāciju psihodrāmā ir jāstrādā tajā pašā vietā kur tā notika. Ja psihodrāma notiek terapijas kabinetā, tad, lai radītu situācijai atbilstošu vidi, protagonistam tiek dots pietiekami daudz laiks, lai viņš tai sagatavotos un iesildītos procesam.

KO-ZEMAPZIŅA (CO-UNCONSCIOUS) vai KOPĪGĀ ZEMAPZIŅA.  Neverbāla bezapzināta “pievilkšanās” vai “atgrūšanās” savstarpēji starp cilvēkiem. Jēdziens saistīts ar tele.

KULTŪRAS KONSERVS. Radošā procesa gala rezultāts, piemēram, grāmata, skaņdarbs, izrāde. J.L.Moreno uzskatīja, ka kultūras konservi rada šķēršļus radošai darbībai.

LOMU MAIŅA. Psihodrāmas vai sociodrāmas dalībnieks, visbiežāk protagonists, mainās ar lomām ar kādu citu, lai paskatītos uz situāciju no cita skatu punkta vai ar cita cilvēka acīm. Šādā veidā var ieraudzīt un izpētīt dažādus savstarpējās uztveres izkropļojumus un pēc tam tos izlabot darbībā, esot savā lomā un jau labāk saprotot citu cilvēku. J.L. Moreno uzskatīja, ka šī ir vissvarīgākā psihodrāmas un sociodrāmas tehnika, kura palīdz katram cilvēkam iepazīt otra cilvēka iekšējo pasauli. Šī tehnika balstās uz empātiju, bet tā iet vēl tālāk, jo cita cilvēka iekšējā pasaule tiek attainota arī darbībā.

MONOLOGS. Protagonists izsaka savas domas vai jūtas, kuras parasti slēpj vai notur pie sevis. Tas palīdz protagonistam sasniegt insaitu un saprast kaut ko jaunu nākotnei, kā arī vēlāk viņš varēs izmantot šo tehniku kā iesildīšanos pirms reālām situācijām, kuras var sagādāt grūtības.

PALĪGPERSONA vai PAPILD – “ES” (AUXILIARY EGO). Psihodrāmas grupas dalībnieks, ko-terapeits vai jebkurš dalībnieks, kurš spēlē kādu lomu cita psihodrāmā. Palīgpersona, aktīvi spēlējot savu lomu, piedalās dramatiskajā darbībā. Viņš seko direktora norādījumiem, jo viņa uzdevums ir “apkalpot” protagonista terapeitiskās vajadzības. Kad protagonists aicina kādu no grupas dalībniekiem būt kādā lomā, ļoti nozīmīgu lomu šajā izvēles procesā ieņem Tele.

PĒCDARBĪBA, ŠERINGS, DALĪŠANĀS. Psihodrāmas vai sociodrāmas sesijas trešā daļa, kuras procesā katram grupas dalībniekam tiek piedāvāts dalīties savos pārdzīvojumos, kuri saistīti ar tikko notikušo dramatisko darbību vai līdzīgiem pārdzīvojumiem savā dzīvē. Visi grupas dalībnieki dalās ar savās jūtās un domās, bet interpretācijas un izskaidrojumi ir aizliegti. Šerings palīdz grupas dalībniekiem saprast to, ar kādām lomām vai grupas dalībniekiem viņi identificējas. Bieži tas var radīt insaitu vai citas dramatiskas darbības, kurās par protagonistu kļūst cits grupas dalībnieks. Īpaši svarīga ir papildus “es” lomā bijušā grupas dalībnieka dalīšanās, jo kad protagonists dalīja lomas starp dalībniekiem darbojas “tele” fenomens, kurš šajā gadījumā ir svarīgs faktors.

PROTAGONISTS. Kad psihodrāmas sesijas laikā tiek pētīta kāda cilvēka dzīves situācija vai īpašības, šo cilvēku sauc par protagonistu. No psihoterapeitiskā viedokļa šis cilvēks ir dramatiskās darbības galvenā figūra, persona, ja pat dotajā brīdī viņš ir kādā no palīglomām. Psihodrāmas sesijas laikā protagonistu bieži izvēlas iesildīšanās fāzes laikā. 

PSIHODRĀMA. J.L. Moreno radīta psihoterapijas metode/virziens: dzīves situāciju un konfliktu pētīšana tos attēlojot vai izspēlējot darbībā. Psihodrāma cenšas atklāt katra cilvēka dzīves “patiesību” viņa savstarpējās attiecībās ar citiem cilvēkiem un apkārtējo pasauli. Psihodrāmas sesija sastāv no trijām daļām: iesildīšanas, dramatiskās darbības un šeringa (dalīšanās). Sesijas laikā tiek lietotas dažādas psihodramatiskās tehnikas, to skaitā dubultošana, lomu maiņa, spoguļošana, koris, monologs. Parasti psihodrāma paredz grupas piedalīšanos, bet ir iespējama arī individuālā psihodrāma, jeb monodrāma. 

SKATUVE. Speciāla vieta, kur notiek psihodrāma. Plašākā nozīmē tā ir visa telpa, kurā atrodas grupa sesijas laikā. Šaurākā nozīmē – tā ir vieta telpā, kur protagonists darbojas ar savu situāciju.

SOCIĀLAIS ATOMS. Visu cilvēka nozīmīgo savstarpējo attiecību konfigurācija. Sociālo atomu var attēlot grafiski, izdalot tajā svarīgās attiecības pagātnē vai tagadnē, un novērtēt tās pēc intensitātes un tuvības līmeņa vai distances. Sociālā atoma koncepcija stipri ietekmēja genogrammu sastādīšanas metodikas.

SOCIODRĀMA. Psihodramatiska pieeja sociālu problēmu risināšanā, kuru radījis J.L. Moreno. Sociodrāma atšķiras no psihodrāmas gan pēc savas struktūras, tā arī pēc mērķa. Psihodrāma ir strukturēta ap viena cilvēka personīgu problēmu vai (ģimenes psihidrāmas gadījumā) ap  cilvēku grupu, kura ir maza. Sociodrāmas centrā atrodas problēmas kolektīvais aspekts, bet viss personīgais atrodas otrajā plānā.  Sociodrāmā “protagonists” ir apakšgrupa, nevis viens cilvēks. Sesija tāpat sastāv no iesildīšanās, darbības un dalīšanās.

SOCIOMETRIJA. Zinātniska metode, ar kuras palīdzību var skaitliski, kvantitatīvi izmērīt savstarpējās attiecības grupā. Ar šīs metodes palīdzību var paredzēt savstarpējo attiecību likumsakarību darbību, kuras darbosies noteiktās situācijās.

SPOGUĻOŠANA (SPOGULIS). Dažreiz protagonists neskaidri uztver sevi vai arī direktors grib, lai viņš paskatītos uz sevi no malas un kaut ko apzinātos, direktors var izmantot psihodramatiskā spoguļa tehniku. Parasti protagonistam tiek piedāvāts būt par skatītāju un paskatīties no malas uz to, kā uz skatuves palīgpersona parāda viņa darbību un vārdus. Palīgpersona spēlē protagonista lomu, atdarinot viņa uzvedību, cenšoties ar savām kustībām un vārdiem pēc iespējas pilnīgāk parādīt viņa jūtas, parādot viņa “spoguļattēlu”.

SPONTANITĀTE. Cilvēka spēja adekvāti reaģēt uz jaunu situāciju vai arī pa-jaunam reaģēt uz pierastu situāciju. Citiem vārdiem sakot, cilvēka spontāna reakcija pamatojas uz tagad, bet ne uz to, ko cilvēks iemācījies agrāk un ko viņš akli pielieto katru reizi jebkurā situācijā. Pēc J.L. Moreno domām spontanitāte ir saistīta ar radošajām spējām. Bērni, kurus nav “sabojājuši” pieņēmumi, “kultūras konservi” vai stereotipi, bija J.L.Moreno spontanitātes paraugs.

TELE. Pēc J.L. Moreno domām tele ir faktors, kurš ietekmē sociālo konfigurāciju nejaušību līmeni. Gordons Olports tele definē kā spēju ar īpaša insaita palīdzību saprast citu cilvēku, spēju tieši uztvert citu un just viņu. Tele izpaužas kā momentāna neverbāla saskarsme (piemēram, kad divus cilvēkus pūlī brīnumainā kārtā velk vienu pie otra) vai kā bezapzināta savstarpēja pievilkšanās (piemēram, kad psihodrāmas sesijā protagonists izvēlas vienu sievieti savas mātes lomai, bet tā jau iepriekš “zina”, ka viņš izvēlēsies tieši viņu). Tele ir svarīgākais grupas darba faktors, jo rezultātā palīdz cilvēkiem saprast savas identifikācijas un ieraudzīt sava pārneses dinamiku.

VIRSREALITĀTE (SURPLUS-REALITY). Dramatiskās darbības pasaules vieta, kurā savu iemiesojumu var rast idejas, un tēli. To visu var spilgti izdzīvot īpašā telpā – realitātē, speciāli radītā, lai tos iemiesotu. Tā ir realitāte, kura izmainīta ar iztēles palīdzību, kad vienus aspektus var pārspīlēt, bet citus minimizēt. Psihodrāmā tāpat kā realitātē, cilvēki ir aicināti ienest dzīvē kaut ko savu, lai to padarītu labāku vai “lielāku”, jo tas maina skatījumu uz realitāti.