“Psihodrāma ir radījusi un attīstījusi veselu virkni tehniku, ar kuru palīdzību var izteikt mūsu interpersonālās pasaules visdziļākos slāņus.” ( J.L. Moreno)

Psihodrāmas pamatā ir četras tehnikas – 

1. soliloqui(iekšējais monologs)
2. dubultošana ( doubling)
3. spoguļošana( mirroring)
4. lomu maiņa( role reversal)

Soliloqui
Iekšējais monologs. No cilvēka psihiskās attīstības viedokļa, bērns piedzimst eksistenciālā haosā – pasaule vēl nav strukturēta, nav nedz objektu, nedz subjektu, ir tikai viena nedalāma esība – iekšējais monologs.

Protagonistu lūdz skaļi izteikt savas apslēptās domas vai jūtas, kas vai nu bija aktuālas kādā situācijā, vai ir šobrīd uz skatuves. Bieži režisors aicina protagonistu kopā ar viņu savā tempā iet apkārt skatuvei un “domāt skaļi’’. Tas palīdz mazināt trauksmi, iesildīties darbībai, kā arī režisoram un grupai iegūt informāciju par protagonista konflikta būtību.

Šo tehniku vislabāk izmantot, lai:

• iesildītu protagonistu konflikta situācijai
• nomierinātu protagonistu pēc dziļas katarses.

 Dubultošana
Palīgpersona izsaka protagonista domas vai jūtas. To izmanto, ja protagonists iestrēgst, apjūk, netiek uz priekšu.

Salīdzinot ar agrīno attīstību – māte vai kāds cits aprūpētājs ir tas, kas “pārtulko” bērnu “pasaulei saprotamā valodā”, lai bērns varētu izdzīvot. Māte dod vārdus afektiem, emocijām, vajadzībām un pārvērš tās darbībā.

Dubultnieks parasti stāv ķermeniski tuvu protagonistsm, aiz muguras vai iesāņus, lai sajustu un ievērotu protagonista neverbālās reakcijas, uzliek roku uz protagonista pleca. Palīgpersona dubulto ķermeniski, tad mēģina izteikt protagonista jūtas vai domas vienskaitļa pirmajā personā ( “Es esmu…”, “Es jūtu…”). Dubultnieka teiktais vienmēr ir jāpārbauda – vai tas atbilst vai ne protagonista jūtām un domām. Ja atbilst, tad režisors lūdz protagonistu to izteikt saviem vārdiem. Dubultnieka uzdevums ir palīdzēt protagonistam atrast vārdus savām jūtām.

Daži režisori mēdz dubultot paši, citi aicina grupu, citi ļauj protagonistam dubultot pašam sevi vai arī variē. Tomēr protagonistam vienmēr ir tiesības izvēlēties, vai viņam vajag, vai nevajag dubultnieku.

Ja režisors jūt nepieciešamību dubultot, viņš vaicā: “Vai es tevi drīkstu dubultot?”, ja kāds no grupas dalībniekiem – viņš paceļ roku (vai divus pirkstus) un gaida, līdz režisors ievēros. Šajā situācijā režisors saka protagonistam: “Es redzu, ka Pēteris tevi grib dubultot. Vai tev vajag dubultnieku?”

Spoguļošana
Protagonists no malas skatās uz sevi (viņa lomā palīgpersona) un situāciju. Paša tēls reflektējas spogulī. Režisors lūdz protagonistu iznākt no savas lomas, izvēlēties palīgpersonu, kas viņu atveidos šajā lomā un tad vērot no malas. Režisors vaicā: “Ko tu izjūti, to redzot?” vai “Ko tu ievēro?”, vai “Ko tu gribi teikt tam vai tiem cilvēkiem šajā situācijā?”, vai varbūt: “Kāds tev ir padoms viņam ( sev)?”,  “Ko viņam tagad vajadzētu darīt” utt.

Bērns sevi atpazīst spoguļattēlā jau no 6 mēnešu vecuma. No psiholoģiskās attīstības viedokļa, bērns sāk sevi saskatīt citos – kā citi viņu redz. Tas ir periods, kad veidojas pozīcija “es – citi”.

Spoguļtehnikai psihodrāmā ir divas funkcijas :

1. eksistenciālā – protagonists no malas novēro savu uzvedību, citu attēlotu. Tas iedrošina protagonistu domāt objektīvi. No šīs pozīcijas protagonists var dot padomu sev, izteikt domas un jūtas par sevi, savu rīcību šajā situācijā, ievērot un izprast to kopumā. Protagonists var sniegt atbalstu savam ‘’iekšējam bērnam’’. Spoguļojot, režisoram jāuzmanās, lai galvenā persona nekļūtu par izsmiekla objektu!
2. sistēmiskā – spoguļojot, protagonists var ievērot savu pretestību un aizsardzības ļoti saudzējoša veidā. Turklāt, galvenā persona var ievērot ne tikai sevi, bet citu uz skatuves esošo personu attieksmes pret sevi, kā arī viņu savstarpējās attiecības, attālumus.

Spoguļtehniku izmanto, ja protagonists nespēj sevi izteikt ne darbībā, ne verbāli, ja protagonists ir dziļās jūtās vai regresējis. Raugoties uz ainu no malas, protagonists to dara no šodienas, pieauguša cilvēka pozīcijas. Spoguļošanu izmanto, ja atkārtoti piedzīvot pagātnes situāciju protagonistam būtu pārāk traumatiski.

Lomu maiņa
“Psihodrāmas sāls”. “Sine qua non psihodrāmā” (Zerka Moreno).

Protagonists maina lomu ar nozīmīgiem objektiem – gan dzīviem, gan nedzīviem. Grūtības mainīt lomu ir cilvēkiem, kam nav pietiekoši attīstīts Ego.

Lomu maiņas psiholoģiskā jēga – palūkoties uz sevi ar cita acīm, resp., no citas perspektīvas. No attīstības viedokļa – lomu maiņa reprezentē separācijas procesu.

Lomu maiņai ir gara vēsture – pasakās, mītos, drāmās maina lomas. Tā ir bērnu rotaļu neatņemama sastāvdaļa, sava veida sociālais treniņš.

Ap 1908. gadu J.L. Moreno Augartenā Vīnē sāka rotaļāties ar bērniem, pielietojot lomu maiņas. Viņš stāstīja pasakas, bet bērni mainīja lomas ar pasaku tēliem un sižetu izspēlēja.

Lomu maiņa atspoguļo J.L. Moreno eksistenciālo filozofiju, ko viņš izteica poētiskā formā :

“Divu tikšanās –
Aci pret aci, seju pret seju,
Un tuvu būt –
Es izņemšu tavas acis,
Liekot tās savējo vietā,
Un tu izņemsi manējās,
Darot par savām tās.
Un tad – es raudzīšos tevī ar tavām acīm,
Bet tu manī – ar manējām”.

Viņa filozofija atspoguļo ticību tiešai, abpusējai saskarsmei.

Lomu maiņa palīdz padziļināt un paplašināt empātisku identifikāciju ar oponentu, kā arī palīdz attīstīt socializāciju un self integrāciju.

A.Blatners rakstīja: “Mēs visu laiku prātā mainām lomas. Tas ir kā nepārtraukts process, kas palīdz saglabāt sociālās saites.”

Cilvēkiem ir dažādas spējas mainīt lomas. Tas atkarīgs ne tikai no intelektuālās, iztēles, emocionālās un interpersonālās funkcionēšanas līmeņa, bet arī no lomu spēles prasmes.

Lomu maiņas spēja sāk attīstīties no 3 gadu vecuma, kad bērns atstāj “ego- centrisko” periodu un sāk apzināties “Tu”, “Es – Tu” attiecības. Lomu maiņa attīstās līdz ar “Es – Tu” separāciju un personas identitātes apzināšanos. Cilvēkiem ar nopietnu konfliktu vai deficītu šajā jomā ( narcistiski, paranoidi, psihotiski, autiski vai smagi personības traucējumi) ir grūtības mainīt lomas vai pat viņi to nespēj. Lomas mainīt spēj līdzsvarotas personības ar spēcīgu Ego. Grūtības savstarpēji mainīt lomas ir arī cilvēkiem, kas nāk no ļoti atšķirīgām kultūrām vai sociālām grupām.

Lomu maiņa ir psihodrāmas pamattehnika, tomēr ir situācijas, kad nevajadzētu mainīt lomu, piemēram, sievietei, kas pārcietusi seksuālu uzbrukumu, nevajag mainīt lomu ar varmāku. Viņai nevajag mēģināt saprast uzbrucēja motīvus.

Lai veiksmīgi mainītu lomu, protagonists (arī palīgpersona) jāiesilda lomai. To var darīt, piemēram, lūdzot dot sev 3 īpašības (kad protagonists samainījis lomu ar māti, režisors vaicā: “Māte, kādas tev ir trīs raksturīgākās īpašības?”, vai arī – režisors lūdz sevi noraksturot: “Kā tu izskaties?”). Labāk, ja režisors pirms lomu maiņas lūdz protagonistu izraudzīties to grupas dalībnieku, kas atveidos šo lomu, pēc tam protagonists maina lomu, raksturojot “sevi” – tas palīdz palīgpersonai jau gatavoties un iesildīties darbībai. Mainot lomu, faktiski protagonists sniedz informāciju par sevi – kā viņš raugās un vērtē objektu, kādi objekta aspekti tam šķiet visnozīmīgākie.

Režisors piedāvā protagonistam mainīt lomu, ja sāk kristies spontanitātes līmenis, ja nepieciešams trenēt jaunu lomu. Lomu maiņa vienmēr palielina protagonista enerģiju.

Psihodrāma ir spēcīgs un brīnišķīgs līdzeklis, lai piedzīvotu lietas, kuras gaida to piedzīvošanu. Psihodrāma norāda virzienu kā izmantot satikšanos, spontanitāti un kreativitāti to pilnībā.