Kas psihodrāmas procesā veicina psiholoģiskas pārmaiņas?
Cilvēka psiholoģiskā pieredze neveidojas tikai domās. Tā ietver emocijas, ķermeniskās reakcijas, atmiņas, attiecības ar citiem cilvēkiem un sociālo vidi, kurā dzīvojam. Mūsu pieredzi ietekmē ģimenē apgūtie attiecību modeļi, sociālās lomas, nozīmīgi dzīves notikumi un veidi, kā esam iemācījušies reaģēt uz sarežģītām situācijām. Psihodrāmas pamatā ir izpratne par cilvēku kā vienotu, attiecībās pastāvošu būtni. Atšķirībā no pieejām, kurās psiholoģiskā pieredze galvenokārt tiek pētīta sarunā, psihodrāma piedāvā iespēju šo pieredzi izzināt darbībā. Cilvēks var ne tikai pastāstīt par nozīmīgu notikumu, bet arī atveidot situāciju, ieņemt dažādas lomas, izpētīt savas emocionālās reakcijas un izmēģināt jaunus rīcības veidus. Taču kas šajā procesā ir palīdzošs? Vai pārmaiņas veicina emociju izpausme, jauna izpratne, lomu maiņa, ķermeniskā pieredze vai attiecības ar grupas dalībniekiem?
Mūsdienu psihodrāmas pētniecība arvien biežāk pievēršas ne tikai jautājumam, vai psihodrāma ir efektīva, bet arī tam, kādi psiholoģiskie procesi varētu izskaidrot tās iedarbību.
Ieraudzīt situāciju no citas perspektīvas
Viens no nozīmīgākajiem psihodrāmas pārmaiņu procesiem ir perspektīvas maiņa. Ikdienā cilvēki bieži uztver sarežģītas attiecību situācijas no savas ierastās pozīcijas. Šo skatījumu ietekmē personīgā pieredze, emocijas, pieņēmumi un iepriekš izveidojušies priekšstati par citu cilvēku nodomiem. Psihodrāmas lomu maiņa piedāvā iespēju uz laiku atstāt savu pozīciju un ieņemt cita cilvēka lomu. Tā nav tikai intelektuāla pārdomāšana par to, ko otrs varētu just. Cilvēks mēģina uztvert situāciju, runāt un reaģēt no citas perspektīvas. Wu, Cameirao un Brown (2025) eksperimentālā pētījumā piedalījās 57 universitātes studenti, kuri analizēja personīgi pieredzētas konfliktsituācijas. Dalībnieki situācijas aplūkoja no savas perspektīvas, trešās personas skatpunkta un ieņemot otra cilvēka pozīciju. Pētījuma rezultāti parādīja, ka lomu maiņai līdzīgā pieeja veicināja labāku izpratni par otra cilvēka rīcību un lielāku subjektīvo saiknes izjūtu ar viņu. Vienlaikus netika konstatēts līdzvērtīgs pieaugums izpratnē par paša dalībnieka uzvedību. Šie rezultāti ir nozīmīgi, jo ļauj precīzāk izprast lomu maiņas iespējamo iedarbību. Tās vērtība var būt nevis vispārīgā pašizpratnes palielināšanā, bet spējā paplašināt sociālo perspektīvu un veicināt empātiju. Lai gan eksperiments nenotika pilnā psihodrāmas terapijas procesā, tas sniedz empīrisku pamatojumu vienam no psihodrāmas centrālajiem principiem — iespēja uz situāciju paraudzīties no citas lomas var mainīt mūsu izpratni par attiecībām.
Kad iekšējā pieredze iegūst redzamu formu
Psihodrāmas būtiska īpatnība ir tās darbībā balstītā pieeja. Cilvēka iekšējā pieredze tiek izteikta ne tikai vārdos, bet arī kustībā, telpiskās attiecībās, ķermeņa pozās un simboliskās darbībās. Psihodrāmā šo procesu raksturo jēdziens konkretizācija — abstraktas, reizēm grūti formulējamas psiholoģiskās pieredzes pārvēršana konkrētā, ārēji uztveramā formā. Piemēram, cilvēks var raksturot savu emocionālo stāvokli ar vārdiem: “Es jūtos iesprostots.” Psihodrāmā šī izjūta var iegūt telpisku izpausmi. Cilvēks var izveidot situāciju, kurā redzams, kas viņu ierobežo, kā viņš attiecas pret šiem šķēršļiem un kādas iespējas iepriekš nav pamanījis. Kushnir un Orkibi (2021) kvalitatīvā pētījumā analizēja konkretizācijas nozīmi psihodrāmā, intervējot septiņus pieredzējušus psihodrāmas psihoterapeitus. Pētnieki identificēja trīs konkretizācijas formas — reālistisko, simbolisko un integrēto —, kā arī vairākus iespējamos ieguvumus. Psihoterapeitu pieredzes analīze liecināja, ka konkretizācija var palīdzēt mazināt problēmas neskaidrību, padarīt iekšējo konfliktu ārēji aplūkojamu, stiprināt terapeitiskās attiecības un radīt iespēju piekļūt pieredzei, kuru cilvēkam ir grūti izteikt tikai vārdos. Šis pētījums nepierāda konkretizācijas efektivitāti eksperimentālā veidā, tomēr piedāvā nozīmīgu teorētiski un empīriski pamatotu skaidrojumu tam, kādēļ darbība psihodrāmā var būt palīdzoša. Cilvēks iegūst iespēju savu pieredzi ne tikai analizēt, bet arī ieraudzīt, sajust un pārveidot.
Emocijas, ķermenis un jaunas pieredzes veidošanās
Psiholoģiskās pārmaiņas reti ir tikai intelektuāls process. Cilvēks var ļoti labi saprast, kādēļ noteiktās situācijās reaģē ar bailēm, dusmām vai bezspēcību, tomēr šī izpratne ne vienmēr automātiski maina emocionālās reakcijas. Psihodrāma rada iespēju sasaistīt kognitīvo izpratni ar emocionālu un ķermenisku pieredzi. Nozīmīgas situācijas tiek atveidotas darbībā, kurā iesaistās uzmanība, atmiņa, kustība, emocijas un sociālā mijiedarbība. Tas nenozīmē, ka intensīva emociju izpausme pati par sevi vienmēr rada pozitīvas pārmaiņas. Psihodrāmā nozīmīgs ir arī emocionālās pieredzes regulācijas, izpratnes un integrācijas process. Lai emocionāli sarežģīta pieredze kļūtu palīdzoša, būtiska ir drošība, piemērots darba temps un profesionāla procesa vadība. Jaunākā psihodrāmas procesu pētniecība norāda, ka psihoterapeiti ar psihodramatiskajām tehnikām saista vairākus savstarpēji papildinošus procesus: emocionālo izpausmi, izpratnes veidošanos, empātiju, pašregulāciju, spontanitāti un radošumu. Tādējādi psihodrāmas iespējamā vērtība nav reducējama tikai uz emociju izlādi vai tikai uz jaunu atziņu iegūšanu. Tā var veidoties šo procesu mijiedarbībā, kad cilvēks iegūst iespēju piedzīvot sev nozīmīgu situāciju citādi.
Cilvēks nepastāv ārpus attiecībām
Jēkaba Levija Moreno teorijā cilvēks vienmēr tiek aplūkots attiecībās ar citiem. Viņa sociometriskā pieeja uzsver, ka cilvēka pieredzi un uzvedību būtiski ietekmē savstarpējās izvēles, emocionālās saites, piederība grupām un sociālās lomas. Tādēļ psihodrāmas darbā nozīmīga vieta ir ne tikai individuālajai pieredzei, bet arī attiecību sistēmai, kurā tā izveidojusies. Ģimene, nozīmīgas attiecības, profesionālā vide un dažādas sociālās grupas veido kontekstu, kurā cilvēks apgūst noteiktus uzvedības un mijiedarbības modeļus. Daļa šo modeļu kļūst tik ierasti, ka tos ir grūti apzināties. Psihodrāmā šīs attiecības iespējams padarīt redzamas. Cilvēks var izpētīt savu vietu attiecību sistēmā, sastapties ar dažādām lomām, apzināties ierastos reakciju veidus un eksperimentēt ar jaunām iespējām. Svarīgi, ka psihodrāmas grupā pārmaiņu pieredze neaprobežojas tikai ar protagonistu — cilvēku, kura personīgā situācija konkrētajā brīdī tiek izpētīta. Grupas dalībnieki var iesaistīties kā palīgpersonas, identificēties ar citu pieredzi, piedzīvot emocionālu rezonansi un reflektēt par savu dzīvi. Šeit saskatāma būtiska psihodrāmas un grupu psihoterapijas saikne: individuālā pieredze tiek pētīta sociālā vidē, kurā iespējama gan atgriezeniskā saite, gan jauna attiecību pieredze. Vienlaikus jāuzsver, ka sociālās sistēmas nozīme ir psihodrāmas teorētiskais pamats, bet pētījumi vēl neļauj precīzi noteikt, cik lielā mērā katrs attiecību procesa elements neatkarīgi ietekmē psihoterapijas rezultātu.
Vai iespējams noteikt, kura psihodrāmas tehnika palīdz visvairāk?
Viens no būtiskākajiem mūsdienu psihoterapijas pētniecības jautājumiem ir mēģinājums noskaidrot, kuri konkrēti psihoterapeitiskie komponenti veicina pārmaiņas. Zuber un Gnambs (2026) sistemātiskajā pārskatā un meta-analīzē analizēja psihodrāmas kontrolētos pētījumus, īpašu uzmanību pievēršot atsevišķām tehnikām, tostarp lomu maiņai, dubultošanai, spogulim un solilokvijam. Analīzē tika iekļauti 26 kontrolēti pētījumi ar 934 dalībniekiem. Salīdzinājumā ar pasīvām kontroles grupām tika konstatēts liels kopējais efekts, savukārt salīdzinājumā ar aktīvām kontroles intervencēm pārliecinošs psihodrāmas pārākums netika konstatēts. Īpaši interesants bija secinājums, ka pieejamie dati neļāva identificēt vienu konkrētu psihodrāmas tehniku vai tehniku kombināciju, kas konsekventi nodrošinātu labākus rezultātus. Tas nenozīmē, ka atsevišķām tehnikām nav nozīmes. Drīzāk šie rezultāti liek piesardzīgi izturēties pret mēģinājumiem sarežģītu psihoterapeitisku procesu izskaidrot ar vienu izolētu elementu. Psihodrāmā lomu maiņa, dubultošana, spogulis, konkretizācija un citas tehnikas parasti netiek izmantotas atrauti cita no citas. Tās ir daļa no plašāka procesa, kurā nozīmīgas ir arī psihoterapeitiskās attiecības, grupas dinamika, emocionālā drošība un cilvēka gatavība iesaistīties darbībā.
Psihodrāma kā daudzdimensionāla pārmaiņu pieredze
2025. gadā publicētā sistemātiskā pārskatā par psihodrāmas intervencēm tika analizēti 27 empīriski pētījumi, kuros kopumā piedalījās 971 cilvēks. Pārskatā bija ietvertas dažādas dalībnieku grupas un psiholoģiskās grūtības, un rezultāti kopumā norādīja uz psihodrāmas potenciālu dažādos palīdzības kontekstos. Vienlaikus autori uzsvēra arī pētījumu metodoloģiskos ierobežojumus, tostarp nelielas izlases, atšķirīgus intervences modeļus un nepieciešamību pēc kvalitatīvākiem kontrolētiem pētījumiem. Šie secinājumi ir nozīmīgi, jo palīdz izvairīties no pārāk vienkāršota priekšstata par psihodrāmas iedarbību. Psihodrāmas procesā vienlaikus var tikt iesaistītas vairākas cilvēka pieredzes dimensijas. Kognitīvajā līmenī cilvēks var iegūt jaunu izpratni un perspektīvu. Emocionālajā līmenī — atpazīt, izpaust un regulēt jūtas. Ķermeniskajā līmenī — piedzīvot savu pieredzi kustībā un darbībā. Attiecību līmenī — izpētīt ierastos mijiedarbības modeļus un piedzīvot jaunas attiecību iespējas. Savukārt sociālajā līmenī — labāk izprast savu vietu ģimenē, grupā un plašākā sociālajā vidē. Tieši šo dimensiju savstarpējā mijiedarbība varētu būt viena no psihodrāmas nozīmīgākajām īpašībām.
Noslēgumā
Jautājums “Kā psihodrāma palīdz?” nav vienkārši atbildams ar vienas tehnikas vai viena psiholoģiska mehānisma nosaukšanu. Pieejamie pētījumi norāda uz vairākiem iespējamiem pārmaiņu procesiem — perspektīvas maiņu, empātijas attīstību, emocionālās pieredzes izpēti, konkretizāciju, ķermenisku darbību un attiecību pieredzi. Vienlaikus zinātniskā izpēte vēl turpinās, un ne visi šie procesi ir vienlīdz pārliecinoši pārbaudīti. J.L.Moreno psihodrāmas filozofijā cilvēks nav tikai savu domu vai simptomu kopums. Viņš ir domājoša, jūtoša, darbīga, sociāla un garīga būtne, kuras pieredze veidojas attiecībās ar apkārtējo pasauli.
Iespējams, tieši šeit meklējama viena no psihodrāmas būtiskākajām vērtībām — tā piedāvā iespēju ne tikai izprast savu pieredzi, bet arī to piedzīvot citādi.
Psihodrāmā cilvēks var ne tikai pārskatīt savu stāstu, bet arī izmēģināt jaunu veidu, kā tajā būt un to pārrakstīt.
Izmantotā literatūra
1. Wu, M., Cameirao, J., & Brown, S. (2025). Role reversal enhances an understanding of the other, but not of the self. The Arts in Psychotherapy, 93, 102288. https://doi.org/10.1016/j.aip.2025.102288
2. Kushnir, A., & Orkibi, H. (2021). Concretization as a mechanism of change in psychodrama: Procedures and benefits. Frontiers in Psychology, 12, 633069. https://doi.org/10.3389/fpsyg.2021.633069
3. Zuber, J., & Gnambs, T. (2026). Beyond overall effects: An exploratory meta-analysis of technique-related outcomes in psychodrama psychotherapy. The Arts in Psychotherapy, 99, 102482. https://doi.org/10.1016/j.aip.2026.102482
4. Maya, J., Pérez-Berbel, M., Giraldo-Arroyave, L., & Hurtado, I. (2025). Psychodrama: Implementation, study design and effectiveness: A systematic review. BMC Complementary Medicine and Therapies, 25, 232. https://doi.org/10.1186/s12906-025-04959-y
5. Maya, J., Castro-Callejas, F. J., Sales, C., & Fávero, M. (2026). Therapists’ perspectives on techniques and change in individual psychodrama. The Arts in Psychotherapy. https://doi.org/10.1016/j.aip.2026.102502
