PSIHODRĀMA 21. GADSIMTĀ. KO RĀDA PĒTĪJUMI? #02

Psihodrāma un neirozinātne

Kad domāšana kļūst par darbību

Psihoterapijā mēs bieži runājam par pieredzi. Stāstām par notikušo, mēģinām to saprast, atrodam vārdus savām izjūtām un meklējam jaunus skatpunktus. Psihodrāma sper vēl vienu soli – pieredze tiek pārvērsta darbībā. Cilvēks ne tikai stāsta par nozīmīgu sarunu, bet var tajā atgriezties uz psihodrāmas skatuves. Viņš var ieņemt savu vai otra cilvēka vietu, mainīt lomas, izteikt nepateikto, sastapt pagātnes situāciju vai izspēlēt vēl nenotikušu nākotnes situāciju. Viņš kustas, skatās, klausās, runā un izjūt. L. Moreno šo psihodrāmas būtību savulaik ietvēra vārdos:

“The thinking is in the action.”

Domāšana ir darbībā.

J.L. Moreno psihodrāmu radīja laikā, kad vēl nebija mūsdienu neiroattēlveidošanas tehnoloģiju un zināšanu par neiroplasticitāti, atmiņas rekonsolidāciju vai divu mijiedarbībā esošu cilvēku smadzeņu sinhronizāciju. Šodien šīs zināšanas ļauj uz psihodrāmas procesiem paskatīties no jaunas perspektīvas. Un aina, kas pamazām veidojas, ir aizraujoša: ķermenis, emocijas, atmiņa, darbība un attiecības nav atsevišķas cilvēka pieredzes daļas. Tās veido savstarpēji saistītu sistēmu. Tieši ar šādu sistēmu strādā psihodrāma.

Smadzenes nepiedzīvo pasauli tikai vārdos

Viens no būtiskiem mūsdienu neirozinātnes virzieniem ir izpratne par ķermeņa nozīmi domāšanā un atmiņā. Iemiesotās izziņas (embodied cognition) skatījumā domāšana nenotiek atrauti no ķermeņa. Uztvere, kustība, ķermeniskās sajūtas, emocijas un kognitīvie procesi savstarpēji mijiedarbojas. Arī atcerēšanās nav vienkārši gatava “faila” atvēršana. Pētījumi par iemiesoto atmiņu rāda, ka atceroties var tikt reaktivēti ar sākotnējo pieredzi saistīti sensorie un motorie procesi (Ianì, 2019). Tas psihodrāmai ir īpaši nozīmīgi. Kad cilvēks uz psihoterapeitiskās skatuves ne tikai stāsta par kādu notikumu, bet ieņem telpā noteiktu vietu, pieceļas, kustas, pagriežas pret otru cilvēku, dzird savu balsi un izjūt ķermeņa reakciju, psihoterapeitiskajā procesā tiek iesaistīts vairāk nekā verbāls stāstījums. Pierre de Laat nodaļā Psychodrama and Neurobiology psihodrāmu apraksta tieši šādā perspektīvā – kā procesu, kurā vienlaikus iesaistās prāts, ķermenis un sociālā vide. Viņš uzsver psihodrāmas sensorimotoro raksturu un sasaista to ar neirobioloģijas atziņām par emocijām, ķermeni un atmiņu (de Laat, 2008). Psihodrāmas aina tādējādi kļūst ne tikai par vietu, kurā cilvēks domā par pieredzi, bet par vietu, kurā viņš tajā darbojas.

“It kā” situācija – bet īsta pieredze

Psihodrāmas skatuvei piemīt vēl kāda īpaša kvalitāte. Cilvēks var pateikt: “Šis krēsls ir mana tēva vieta.” “Šeit es esmu desmit gadus vecs.” “Tur atrodas mana darbavieta.” Vai: “Tagad es satieku sevi pēc pieciem gadiem.” Mēs zinām, ka tā nav burtiska realitāte. Tomēr emocijas un ķermeniskās reakcijas, kas rodas šajā situācijā, var būt ļoti reālas. De Laat šo psihodrāmas “as if” jeb “it kā” principu sasaista ar neirobioloģijas zināšanām par iztēli, atmiņu un darbību. Mūsdienu iemiesotās atmiņas pētījumi šo skatījumu papildina – mentāla simulācija un atcerēšanās var reaktivēt ar sākotnējo pieredzi saistītus sensorimotoros procesus (Ianì, 2019). Tas palīdz saprast vienu no psihodrāmas paradoksiem: situācija uz skatuves ir “it kā”, bet cilvēka piedzīvotā pieredze var būt īsta.

Lomu maiņa – paskatīties no otra skatupunkta

Viena no psihodrāmas centrālajām tehnikām ir lomu maiņa. Cilvēks uz brīdi atstāj savu ierasto pozīciju un ieņem otra cilvēka pozīciju. Viņš ne tikai domā: “Ko otrs varētu just?”, bet mēģina no šīs pozīcijas skatīties, runāt un reaģēt. Tieši šeit mūsdienu neirozinātne sāk pietuvoties pašam psihodrāmas kodolam. 2024. gadā Mengyu Lim un kolēģi izmantoja funkcionālo tuvās infrasarkanās gaismas spektroskopiju jeb fNIRS, lai pētītu psihodrāmas lomu spēles sociokognitīvos procesus. Lomu spēles laikā viņi konstatēja samazinātu aktivitāti kreisās prefrontālās garozas priekšējā daļā. Autori rezultātus saista ar mazāku pašreferenciālo procesu iesaisti empātiskas lomas ieņemšanas un otra cilvēka uzvedības atveidošanas laikā (Lim et al., 2024). Tas ir interesants neirāls pavediens tam, ko psihodrāmā redzam psiholoģiskā līmenī: ieejot otra lomā, uz brīdi mainās ierastā “es” pozīcija, radot iespēju pieredzēt situāciju no citas perspektīvas. 2025. gadā publicētais Wang un kolēģu pētījums šo ainu padara vēl interesantāku. Pētnieki ar fNIRS hyperscanning metodi vienlaikus novēroja abu mijiedarbībā esošo cilvēku smadzeņu aktivitāti improvizācijas mūzikas psihodrāmas laikā. Lomu maiņa, salīdzinot ar vienkāršu lomu spēli, bija saistīta ar izteiktāku aktivitāti labajā frontopolārajā apvidū un lielāku starpsmadzeņu sinhronizāciju labā supramarginālā girusa rajonā. Pēc intervences samazinājās arī negatīvo emociju rādītāji (Wang et al., 2025). Tātad lomu maiņa nav tikai teatrāls paņēmiens. Tā vienlaikus iesaista perspektīvas maiņu, sociālo izziņu, emocijas un divu cilvēku mijiedarbību.

Smadzenes attīstās attiecībās

Tieši šeit psihodrāmas un neirozinātnes sarunā ienāk vēl viena ļoti svarīga dimensija – attiecības. Psihodrāmas centrā nekad nav bijis tikai izolēts indivīds. J.L.Moreno cilvēku skatīja attiecībās – ar citiem cilvēkiem, grupu un sociālo pasauli. Tādēļ psihodrāma, sociometrija un grupu psihoterapija viņa teorijā veido vienotu sistēmu. Šo J.L.Moreno ideju mūsdienu neirozinātnes kontekstā īpaši attīstījis Scott Giacomucci. Savā 2021. gada nodaļā Interpersonal Neurobiology, Social Work, Sociometry, and Psychodrama viņš savieno psihodrāmu un sociometriju ar interpersonālo neirobioloģiju – pieeju, kas uzsver, ka cilvēka nervu sistēmas attīstība un regulācija ir cieši saistīta ar attiecībām un sociālo pieredzi. Giacomucci izceļ drošību, saikni, integrāciju un attiecības kā būtiskus procesus, kuros psihodrāmas prakse sastopas ar mūsdienu neirobioloģijas atziņām (Giacomucci, 2021). No šī skatpunkta psihodrāmas grupa ir daudz vairāk nekā vieta, kur viens cilvēks strādā, bet pārējie viņu vēro. Grupa pati kļūst par daļu no psihoterapeitiskās pieredzes. Kad protagonista pieredzi atspoguļo citi grupas dalībnieki, kad palīgpersonas ieņem nozīmīgu cilvēku lomas, kad notiek dubultošana, lomu maiņa vai dalīšanās pēc psihodrāmas, cilvēka jaunā pieredze tiek veidota attiecībās ar citiem. Šī doma iegūst īpašu nozīmi, raugoties uz jaunajiem hyperscanning pētījumiem. 2026. gada pētījumā ar 46 pāriem lomu spēles laikā tika konstatētas ne tikai izmaiņas noteiktu prefrontālo smadzeņu apvidu aktivitātē, bet arī pastiprināta starppersonu neirālā sinhronizācija (Wang et al., 2026). Tādējādi starp J.L.Moreno ideju par satikšanos, Giacomucci aprakstīto interpersonālo neirobioloģiju un jaunajiem divu cilvēku smadzeņu aktivitātes pētījumiem sāk veidoties ļoti interesants tilts. Psihodrāmas pārmaiņu telpa nav tikai “es”. Tā ir arī “es un tu”.

Drošība, saikne un traumatiska pieredze

Attiecību nozīme kļūst īpaši redzama darbā ar traumu. Traumatiska pieredze var būt saistīta ne tikai ar atmiņu par notikušo, bet arī ar ilgstošām izmaiņām tajā, kā cilvēks uztver drošību, citus cilvēkus un pats savu ķermeni. Giacomucci un Marquit 2020. gada pētījumā trauma-fokusēta psihodrāma tika izmantota stacionārā atkarību ārstēšanas programmā. Pēc intervences tika konstatēts klīniski nozīmīgs PTSS simptomu samazinājums – vairāk nekā par 25%, ieskaitot atkārtotas traumatiskās pieredzes, izvairīšanās un hiperuzbudinājuma simptomus. Dalībnieku vērtējumi īpaši izcēla arī emocionālo drošību, saikni un grupas saliedētību (Giacomucci & Marquit, 2020). Vēl apjomīgākā 2025. gada pētījumā ar 148 pacientiem psihodrāmas grupu programma bija saistīta ar būtiskām izmaiņām vairākos rādītājos: PTSS, depresijā, trauksmē un traumatiskās sērās, vienlaikus pieaugot spontanitātes rādītājiem (Giacomucci et al., 2025). Īpaši interesants bija vēl kāds rezultāts – psihoterapijas iznākumi būtiski neatšķīrās starp tiem dalībniekiem, kuri psihodrāmā bija protagonisti, un tiem, kuri protagonista lomā nebija. Tas ir ļoti saistošs rezultāts tieši grupu psihoterapijas kontekstā. Tas vedina domāt, ka psihodrāmas psihoterapeitiskā pieredze var veidoties ne tikai tad, kad cilvēks pats atrodas skatuves centrā, bet arī piedaloties cita cilvēka darbā, ieņemot lomas, vērojot, rezonējot un daloties grupas kopīgajā pieredzē.

Atmiņa nav arhīvs

Psihodrāmā cilvēks bieži strādā ar pagātni. Taču psihodrāmas mērķis nav perfekti rekonstruēt vēsturisko notikumu. Svarīgākas ir cilvēka pašreizējās attiecības ar šo pieredzi. Arī mūsdienu neirozinātnē atmiņa vairs netiek saprasta kā nemainīgs ieraksts, kuru mēs vienkārši izņemam no arhīva. Atcerēšanās ir aktīvs, rekonstruktīvs process. De Laat raksta par autobiogrāfisko atmiņu kā dinamisku pagātnes rekonstruēšanu tagadnē (de Laat, 2008). Savukārt mūsdienu pētījumi par atmiņas rekonsolidāciju rāda, ka reaktivēta ilgtermiņa atmiņa noteiktos apstākļos var kļūt īslaicīgi maināma un tikt atjaunināta ar jaunu informāciju. Psihodrāmas kontekstā tas rada īpaši interesantu perspektīvu. Pagātnes situācija tiek aktivizēta tagadnē, bet cilvēkam vairs nav obligāti jāpaliek tajā pašā lomā, kurā viņš bija toreiz. Viņš var mainīt lomu. Paskatīties uz notikumu no citas perspektīvas. Pateikt nepateikto. Aizstāvēt sevi. Saņemt atbalstu. Vai sastapt savu toreizējo Es no šodienas pieaugušā pozīcijas. J.L.Moreno to ietvēra surplus reality jeb paplašinātās realitātes principā – psihodrāmas telpā iespējams piedzīvot arī to, kas vēsturiskajā realitātē nenotika, nevarēja notikt vai vēl tikai varētu notikt. Pagātnes fakti nemainās. Taču var mainīties cilvēka pašreizējā pieredze attiecībā pret savu pagātni.

No vecas reakcijas uz jaunu

Šeit nonākam pie viena no centrālajiem J.L.Moreno jēdzieniem – spontanitātes. J.L.Moreno spontanitāti nesaistīja ar impulsivitāti. Tā ir spēja rast adekvātu jaunu reakciju pazīstamā situācijā vai adekvāti reaģēt jaunā situācijā. Šis formulējums ļoti labi sasaucas ar mūsdienu priekšstatu par smadzenēm kā plastisku, pieredzes un mācīšanās ietekmē mainīgu sistēmu. Cilvēka dzīvē dažas reakcijas laika gaitā var kļūt automātiskas: klusēt; atkāpties; uzbrukt; izpatikt; nerādīt emocijas; vienmēr rūpēties par citiem. Psihodrāmas skatuve dod iespēju uz brīdi apturēt ierasto scenāriju un pajautāt: Vai iespējama cita atbilde? Un tad ne tikai par to padomāt, bet to izmēģināt. Giacomucci un kolēģu jaunākais pētījums dod šai J.L.Moreno idejai interesantu empīrisku papildinājumu. Analizējot 148 pacientu datus, pētnieki konstatēja, ka lielāka spontanitāte bija saistīta ar mazāku PTSS, depresijas, trauksmes un traumatisko sēru simptomātiku. Īpaši cieša saistība tika konstatēta starp spontanitāti un PTSS simptomu pārmaiņām (Giacomucci et al., 2026). Savukārt tajā pašā klīniskajā programmā kopumā spontanitātes rādītāji pēc ārstēšanas bija pieauguši vidēji par aptuveni 31% (Giacomucci et al., 2025). Tas J.L.Moreno spontanitātes–radošuma teoriju padara īpaši interesantu mūsdienu pētniecībai. Ja psihodrāmas uzdevums ir palīdzēt cilvēkam izkļūt no automātiskas, atkārtotas reakcijas un paplašināt savu iespējamo atbilžu repertuāru, tad spontanitātes jēdziens dabiski sastopas ar mūsdienu izpratni par mācīšanos, elastību un neiroplasticitāti.

Kad domāšana kļūst par darbību

Varbūt tieši šeit atrodas viens no interesantākajiem tiltiem starp J.L.Moreno idejām un 21. gadsimta neirozinātni. Psihodrāma jau vairāk nekā simts gadus strādā ar cilvēku darbībā un attiecībās. Mūsdienu zinātne tagad ļauj arvien precīzāk ieraudzīt atsevišķus šīs pieredzes procesus. Mēs zinām, ka ķermenis piedalās domāšanā un atmiņā. Redzam, ka lomu spēle ir saistīta ar izmērāmām smadzeņu aktivitātes izmaiņām. Redzam, ka lomu maiņa ir saistīta ar atšķirīgu neirālo aktivitāti un pastiprinātu starpsmadzeņu koordināciju. Redzam, ka psihodrāmas laikā iespējams pētīt ne tikai vienas, bet divu mijiedarbībā esošu cilvēku smadzeņu dinamiku. Un klīniskajos pētījumos redzam psihodrāmas saistību ar simptomu mazināšanos, grupas drošību un saikni, kā arī spontanitātes pieaugumu. Tas piešķir jaunu skanējumu J.L.Moreno domai: “The thinking is in the action.” Psihodrāmā cilvēks ne tikai meklē jaunu domu par sevi. Viņš pieceļas no krēsla. Ieņem citu vietu. Paskatās no citas perspektīvas. Sastop otru. Pasaka to, kas nav pateikts. Sajūt, ko jaunā pozīcija dara ar viņu. Un izmēģina citu atbildi uz vecu situāciju. Jaunais vairs nav tikai doma. Tas kļūst par piedzīvotu iespēju, par jaunu pieredzi. Un, iespējams, tieši šajā psihodrāmas spējā savienot smadzenes, ķermeni, atmiņu, darbību un attiecības slēpjas viens no interesantākajiem tās dialogiem ar mūsdienu neirozinātni.

Literatūra

Becker, J. (2008). Psychodrama und Neurobiologie – eine Begegnung. Zeitschrift für Psychodrama und Soziometrie, 7, 22–37.

de Laat, P. (2008). Psychodrama and neurobiology. In P. Fontaine (Ed.), Psychodrama: Studies and Applications (pp. 115–131). Fontaine.

Giacomucci, S. (2021). Interpersonal neurobiology, social work, sociometry, and psychodrama. In Social Work, Sociometry, and Psychodrama: Experiential Approaches for Group Therapists, Community Leaders, and Social Workers (pp. 147–164). Springer.

Giacomucci, S., & Marquit, J. (2020). The effectiveness of trauma-focused psychodrama in the treatment of PTSD in inpatient substance abuse treatment. Frontiers in Psychology, 11, 896.

Giacomucci, S., Marquit, J., Briggs, H., & Gupta, R. (2025). Psychodrama’s effects on PTSD, depression, anxiety, traumatic grief, prolonged grief disorder, and spontaneity: A mixed methods study in inpatient addiction treatment. The Arts in Psychotherapy, 93, 102293.

Giacomucci, S., Marquit, J., Gupta, R., & Briggs, H. (2026). Spontaneity’s relationship to PTSD, depression, anxiety, and traumatic grief: An analysis of psychodrama’s curative agent. The Arts in Psychotherapy, 97, 102407.

Ianì, F. (2019). Embodied memories: Reviewing the role of the body in memory processes. Psychonomic Bulletin & Review, 26, 1747–1766.

Lim, M., Carollo, A., Bizzego, A., Chen, S. H. A., & Esposito, G. (2024). Decreased activation in left prefrontal cortex during role-play: An fNIRS study of the psychodrama sociocognitive model. The Arts in Psychotherapy, 87, 102098.

Wang, Y., Peng, K., Zhang, Y., Yao, Y., Zhang, Z., Zhao, F., & Zheng, M. (2025). Neural mechanisms of role reversal in improvisational music psychodrama: An fNIRS hyperscanning study. Brain Sciences, 15(11), 1235.

Wang, Y., Zhang, Y., Jiang, Y., Yao, Y., Zhao, F., Zhang, Z., & Zheng, M. (2026). Neural mechanisms during role-playing in music psychodrama: An fNIRS hyperscanning study. Frontiers in Psychology, 17, 1712411.