Izvēloties psihoterapijas virzienu — gan kā klientam, gan kā topošajam profesionālim — ir pamatoti jautāt ne tikai: vai šī metode mani uzrunā? Tikpat svarīgs ir jautājums: ko mēs zinām par tās efektivitāti un vietu mūsdienu psihoterapijā?

Psihodrāma ir viena no vēsturiski senākajām darbībā balstītajām psihoterapijas metodēm. Tās pirmsākumi saistīti ar psihiatra un psihoterapeita Jēkaba Levi Moreno darbu 20. gadsimta pirmajā pusē. J.L.Moreno cilvēku skatīja ne tikai kā atsevišķu indivīdu, bet kā būtni attiecībās — cilvēka psiholoģiskā pasaule veidojas un mainās mijiedarbībā ar citiem.

Vairāk nekā simts gadus vēlāk psihoterapijas valoda ir mainījusies, taču daudzas psihodrāmas centrālās idejas šķiet pārsteidzoši mūsdienīgas. Psihodrāmā psihoterapeitiskais darbs nenotiek tikai sarunā. Pieredze tiek pētīta darbībā — izmantojot lomas, attiecības, ķermenisko un emocionālo pieredzi, perspektīvas maiņu, iztēli un grupas procesus. Cilvēkam tiek dota iespēja ne tikai runāt par notikušo, bet drošā psihoterapeitiskā vidē to izpētīt, paskatīties uz situāciju no citas perspektīvas un izmēģināt jaunas atbildes. Psihodrāmas centrā ir arī spontanitāte un radošums — spēja sastapt jaunu situāciju ar adekvātu atbildi vai pazīstamā situācijā atrast jaunu atbildes veidu.

Taču metodes vēsture, teorētiskā pievilcība un klīniskā pieredze pašas par sevi vēl nav pietiekams pamats, lai runātu par psihoterapijas efektivitāti šodienā.

Ko rāda pētījumi?

Psihodrāma nav tik plaši pētīta kā daži citi psihoterapijas virzieni. Tas ir būtisks ierobežojums, kuru nedrīkst ignorēt. Tomēr apgalvojums, ka psihodrāmai nav empīriskas pierādījumu bāzes, arī nebūtu precīzs.

Kipper un Ritchie (2003) veica vienu no agrīnajām psihodramatisko metožu efektivitātes metaanalīzēm. Tajā tika apkopoti 25 eksperimentāli pētījumi un konstatēts kopumā pozitīvs psihodramatisko tehniku efekts. Šis pētījums šodien jau ir vēsturisks, tomēr tas ir nozīmīgs kā viens no pirmajiem mūsdienu mēģinājumiem psihodrāmas efektivitāti vērtēt, apkopojot vairāku pētījumu rezultātus.

Daudz plašāku ainu sniedz Orkibi un Feniger-Schaal (2019) sistemātiskais pārskats. Autori analizēja 31 psihodrāmas intervences pētījumu, kas publicēts laika posmā no 2007. līdz 2017. gadam. Kopumā pētījumos tika konstatēti daudzsološi rezultāti dažādās populācijās un attiecībā uz dažādiem psiholoģiskajiem iznākumiem. Vienlaikus autori norādīja arī uz būtiskām problēmām: maziem pētījumu paraugiem, metodoloģiskām atšķirībām, nepietiekamu randomizētu kontrolētu pētījumu skaitu un nepieciešamību pēc kvalitatīvākas psihodrāmas procesu un rezultātu pētniecības.

Tieši šī kritiskā daļa ir būtiska. Pierādījumos balstīta pieeja nenozīmē meklēt tikai tos pētījumus, kas apstiprina mūsu pārliecību par izvēlēto metodi. Tā nozīmē jautāt arī: cik kvalitatīvi ir šie pierādījumi un cik drošus secinājumus no tiem drīkstam izdarīt?

2021.gadā publicētajā sistemātiskajā kontrolēto klīnisko pētījumu pārskatā tika analizēti 15 pētījumi, no kuriem 14 bija randomizēti kontrolēti pētījumi, kopumā aptverot 642 dalībniekus. Autori konstatēja pozitīvus psihodrāmas rezultātus vairākos pētītajos sociālajos un klīniskajos iznākumos, vienlaikus atkal norādot uz pētījumu heterogenitāti un metodoloģiskajiem ierobežojumiem (López-González et al., 2021).

Savukārt 2024. gadā publicētajā sistemātiskajā pārskatā un metaanalīzē Wang, Ding un Luo analizēja septiņus randomizētus kontrolētus pētījumus ar 332 dalībniekiem. Metaanalīzē tika konstatēts statistiski nozīmīgs kopējais psihodrāmas efekts uz psihiskās veselības iznākumiem (standartizētā vidējā atšķirība jeb SMD = 0,768). Arī šo rezultātu nepieciešams interpretēt piesardzīgi. Analīzē bija iekļauti tikai Ķīnā veikti pētījumi, pētījumu skaits bija neliels, intervences un dalībnieku grupas atšķīrās, un autori uzsvēra nepieciešamību pēc lielākiem, metodoloģiski stingrākiem pētījumiem un ilgāka rezultātu novērošanas perioda.

Tātad pašreizējā zinātniskā literatūra neļauj vienkārši pateikt: “psihodrāmas efektivitāte ir pierādīta visiem un visās situācijās.” Taču tā neļauj arī apgalvot, ka psihodrāma būtu metode bez empīriska pamatojuma.

Precīzāk būtu teikt: psihodrāmai ir augoša un daudzsološa empīriskā pierādījumu bāze, taču tās apjoms un metodoloģiskā kvalitāte dažādās klīniskajās jomās joprojām būtiski atšķiras.

Psihodrāma šodien

Mūsdienu psihodrāmas pētniecībā jautājums vairs nav tikai “vai psihodrāma darbojas?” Arvien nozīmīgāks kļūst jautājums:

kas psihodrāmā rada psihoterapeitiskas pārmaiņas?

Tiek pētīti psihodrāmas pārmaiņu procesi un tādi elementi kā konkretizācija, perspektīvas un lomu maiņa, emocionālā pārstrāde, interpersonālā pieredze, spontanitāte, refleksija un jaunu uzvedības vai reaģēšanas veidu izmēģināšana.

Hod Orkibi 2025. gada akadēmiskajā pārskatā Psychodrama: A Creative Method to Survive and Thrive apkopo psihodrāmas mūsdienu teoriju, praksi, iznākumu un pārmaiņu procesu pētniecību. Tas parāda arī būtisku virziena attīstību — no jautājuma par to, vai psihodrāma darbojas, uz arvien precīzāku pētniecību par to, kam, kādos apstākļos un ar kādu mehānismu palīdzība varētu rasties.

Tas ir nozīmīgs pavērsiens jebkuras psihoterapijas metodes attīstībā. Svarīgi ir pieminēt, ka kopš J.L.Moreno un Z.T.Moreno laikiem ir daudz ieguldīts popularizēšanā, speciālistu apmācībā, darbā ar klientiem un tikai neliela daļa psihodramatistu ir nodevušies pētniecībai un iemesls tam jau slēpjas iepriekš minētajā – psihodrāma ir darbības metode, piedzīvojot, maina izpratni, attiecības, savu realitāti un šo jau ir daudz grūtāk pētīt un zinātnieciski aprakstīt. Labā ziņa, ka pētījumi kopš J.L.Moreno laikiem ir notikuši, skaitliski maz, un tomēr pietiekami, lai parādītu zinātniski empīriskās bāzes esamību un attīstību.

Literatūra

Kipper, D. A., & Ritchie, T. D. (2003). The effectiveness of psychodramatic techniques: A meta-analysis. Group Dynamics: Theory, Research, and Practice, 7(1), 13–25. https://doi.org/10.1037/1089-2699.7.1.13

López-González, M. A., et al. (2021). Psychodrama group therapy for social issues: A systematic review of controlled clinical trials. International Journal of Environmental Research and Public Health, 18(9), 4442. https://doi.org/10.3390/ijerph18094442

Orkibi, H., & Feniger-Schaal, R. (2019). Integrative systematic review of psychodrama psychotherapy research: Trends and methodological implications. PLOS ONE, 14(2), e0212575. https://doi.org/10.1371/journal.pone.0212575

Orkibi, H. (2025). Psychodrama: A creative method to survive and thrive. Cambridge University Press.

Wang, X., Ding, R., & Luo, R. (2024). Effectiveness of psychodrama on mental health outcomes based on Chinese samples: A systematic review and meta-analysis of randomized controlled studies. Cambridge Prisms: Global Mental Health, 11, e116. https://doi.org/10.1017/gmh.2024.89