Spontanitāte un kreativitāte

Spontanitāte ir adekvāta reakcija uz jaunu situāciju vai jauna reakcija uz zināmu situāciju. (J.L.Moreno). Spontanitāte darbojas tagadnē – šeit un tagad. Spontanitātei ir 4 raksturīgas izpausmes (pēc J.L.Moreno):

  • spontanitāte, kas aktivizē kultūras konservus un sociālos stereotipus,
  • spontanitāte, kas piedalās jaunu organismu, jaunu mākslas formu un jaunu vides paternu radīšanas procesā,
  • spontanitāte, kas virza personību brīvi pašizpausties,
  • spontanitāte, kas veido adekvātu atbildes reakciju jaunās situācijās.

Pati par sevi spontanitāte nespēj veidot radošo procesu. Bez jēgas un darbības sasaistes spontanitātei piemīt destruktīvs raksturs.

Spontanitāte katalizē kreativitāti – radošo aktivitāti. Adekvāta jauna reakcija prasa laika izjūtu, autonomijas un iederīguma izjūtu. Spontanitāte nespēj izpausties, ja cilvēkam ir pārmērīgi augsts trauksmes līmenis, taču nespēja arī izpausties, ja trauksmes līmenis ir ļoti zems. Spontanitātei ir nepieciešama zināma deva trauksmes, taču , jo augstāks spontanitātes līmenis, jo zemāka trauksme un otrādi. Apspiežot sevī spontanitāti cilvēks var nonākt nomāktā un depresīvā stāvoklī. Pēc J.L.Moreno uzskatiem spontanitātes bloķēšana noved pie kreativitātes neirozes. Spontanitāti jāatdiferencē no impulsivitātes, kurai nepiemīt kreativitāte. Impulsivitāti metaforiski var raksturot kā lēkšanu no karstas pannas ugunī. Cilvēkam var būt radošas idejas, taču bez spontanitātes viņš nespēj tās realizēt. Kreatīvais akts rada dzeju, skaņdarbus, lugas, romānus utt. Šos radošās darbības rezultātus J.L. Moreno nosauca par kultūras konserviem. Spontanitāte izraisa kreativitāti. Spontanitātes un kreativitātes mijiedarbībā rodas kultūras konservs. Konservi var uzkrāt bezgala daudz un palikt “sasaldētā stāvoklī”. Tos spēj atdzīvināt spontanitāte. Spontanitāte nedarbojas vakuumā, bet virzās vai nu uz kreativitāti vai konservu. Brīdī, kad radošais darbs pabeigts, kreatīvais akts ir galā. Lai to atdzīvinātu, nepieciešama jauna spontanitāte.

Piemēram, komponists rada skaņdarbu, kas ir viņa spontāns un kreatīvs akts. Rezultāts – nošu rakstā pierakstīts kultūras konservs. To atdzīvina mūziķi. Mēs esam dzirdējuši viena un tā paša skaņdarba dažādas interpretācijas. Dažādi mūziķi, katrs ar savu spontanitātes līmeni. Skaņdarbs tiek ierakstīts diskā – jauns kultūras konservs utt.

Spontanitāte nav enerģijas rezervuārs, kā libido psihoanalītiskajā izpratnē vai saskaņā ar enerģijas konservācijas likumu. Tas ir process, kurā iesaistīta ne tikai viena persona, bet arī jūtu plūsma citas personas spontanitātes virzienā.

Psihodrāma piedāvā cilvēkiem spontanitātes treniņu, izspēlējot nepieredzētas situācijas vai meklējot jaunus risinājumus zināmās situācijās.

Secinot – laimīgs, harmonisks un vesels cilvēks ir cilvēks, kura spontanitāte ir dzīva un konstruktīva, savijusies ar darbības jēgu un aktivitāti, iedarbinot kreativitāti, kura palīdz radīt tādu dzīvi, kurā cilvēks pats vēlas atrasties.

Pārdomas par spontanitāti un kreativitāti papildinātas ar psihodrāmas teoriju, kura tulkota no “Handbook of psychodrama” edited by M.Karp, P. Holmes un K. Bradshaw Tauvon